«Neērtās» demokrātijas dāvana – mūsu drošība
Karš – ģeogrāfiski ļoti netāls, bet psiholoģiski pavisam tuvs – liek mums daudz ko pārvērtēt: gan to, kas agrāk šķita vērtīgs un apraudāti «zaudēts», gan to, ko vēl nesen nekādā vērtē neturējām.
Parīt 1. maijs. Kreisākiem cilvēkiem – Darba svētki. Labējākiem, mani ieskaitot, – Satversmes [sapulces sasaukšanas] diena. Brīdis, kad vajadzētu ar pateicību pieminēt gan pašu mūsu valsts tiesisko pamatu, gan «nācijas tēvus (un mātes)», kuri to, Latvijas tautas pilnvaroti, pirms gadsimta mums nolēma.
Viņu darbs bija tik veiksmīgs, ka mēs varam lepoties ar sesto vecāko spēkā esošo republikas konstitūciju pasaulē, ar pašu vecāko spēkā esošo Centrālajā un Austrumu Eiropā. Varam, bet vai gribam?
Satversmei mūsu ikdienā ir maz vietas – tiem, kuri ir ārpus Jēkabielas un Brīvības bulvāra, ministriju un tiesu namu šaurā loka. Atceramies par pamatlikumu tad, kad vajag atrast politisku – bieži vien demagoģisku – argumentu kārtējā «prettautiskā režīma» kaunināšanai. Mūsos nav tā paaudzēs iedzimtā republikānisma, kas amerikāņiem liek savā konstitūcijā saskatīt nācijas svētumu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv