Kur ir mans "stroķis"?
Televīzijas «Degpunktā» redzu, ka policija atkal atradusi kāda it kā labi paglabātu munīciju, granātas un varbūt vēl kaut ko. Nu noskaidrošot, kādiem nolūkiem tur viss glabāts.
Glabātājs arī mēģinās saprast, kurš no varbūt pat labiem paziņām viņu ir nostučījis, varbūt arī pats paskaļāk kaut ko izpļāpājis.
Likuma sargi droši vien visu dara ļoti pareizi. Taču laikam gan gluži nepareiza ir mana dzīves pieredze un it sevišķi domāšana, jo es to ieroču glabātāju (ja vien viņš nav putiniešu gaidītājs) pat negribu nosodīt.
Esmu pieredzējis gadus, kad vai katrā lauku sētā, kurā bija palicis kāds ģimeni no sirotājiem aizsargāt gatavs vīrietis, bija kara laikā atrasts šaujamais (vīru valodā saukts stroķis) un vismaz kaste munīcijas. Ne reizi vien šo stroķi, kad tumsā pagraba vai klēts durvis kāds klaidonis mēģināja atmūķēt, nācās likt lietā, kaut vai tikai gaisā izšaujot. Stučīja jau arī tad, un pagonaini vīri arī tad brauca šaujamos atņemt. Daži, kad laiki kļuva mierīgāki, lai neiekultos nepatikšanās, stroķus uz miliciju atnesa paši. Taču pieļauju, ka ne vienā vien pamatīgākā lauku sētā pat vēl tagad tādi ir. Nenoskārstai vajadzībai vectēvu noglabāti un nu mazdēliem uzticēti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv