Aktieris, kas mežā atgūst enerģiju

Beidzis Ādažu Brīvo Valdorfa skolu un Latvijas Kultūras akadēmiju kā dramatiskā teātra aktieris. Eduards ir izaudzis teātra atmosfērā. Viņš ir jaunākais no Valmieras teātra aktiera Janusa Johansona trim dēliem. No astoņu gadu vecuma līdz pat šim brīdim Eduards ir piedalījies skautu nometnēs, kas viņam iemācījušas praktiski un skaidri lūkoties uz dzīvi. «Tev ir tikai mugursoma un ceļš,» par savu aizraušanos – stopēšanu un riteņbraukšanu – saka Eduards.» 

Kā tu sevi raksturo kā aktieri? 

Es mēģinu psiholoģiski dziļi ieiet savos tēlos. Katrā izrādē cenšos sevi tērēt un esmu tur tiešām dziļi iekšā. Veidoju dažādību tēlos, lai nebūtu visu laiku paštēlā. Strādājot pie izrādes, katram tēlam cenšos atrast ko savu. Reiz es saņēmu komplimentu, ka pat mana balss izklausoties citādi katrā lomā, un man tas šķiet labs kompliments, ja tas tā ir. Tēlu dažādība, manuprāt, ir nepieciešama, lai aktieris nekļūtu vienveidīgs, līdz ar to neinteresants skatītājam, kas nāk uz teātri regulāri. Protams, arī pašam vairs nav tik interesanti, kad iejūties tikai viena tipa tēlos.

EDUARDS JOHANSONS, jūnijā uzstājoties «Šķūnī». Ārijas Romanovskas foto