Salavecītis ar segvārdu Silva
Laikam neviens vēl nav pētījis un uzskaitījis, cik dažādi mēdz būt Salavecīši. Iespējams, vismīļākie ir tie, kuri atnāk, tiklīdz tētis ir noteicis, ka aizies pēc malkas vai pie kaimiņa, un kuriem jocīgā kārtā ir kājās tēta zābaki un ap kaklu tāda pati šalle kā mammai.
Visskaistākie ir košajos tērpos, kas lāsumo atlasā un spīdumos, cēlu gaitu un dimdošu balsi. Žiglākie un draudzīgākie ir sarkanajā bikškostīmā ar melnajiem zābakiem, plato jostu un mazajiem ziemeļbriežiem. Vissenākie – pelēkajā aitādas kažociņā ar jērenīcu galvā un siltu, mierīgu skatienu, ko smaidā ietver simts sīku krunciņu. Pat tad, ja redz tikai viņa atstātās pēdas sniegā, dzird klauvējienu pie durvīm vai saņem viņa gādātu dāvanu, noslēpumainais brīnums ir pieskāries tavai bērnišķīgajai sirdij. Bērnu, kas mūsos, vienmēr un līdz sirmam vecumam apbur sastapšanās ar mītisko tēlu.
Līdzko pilsētās un ciemos iedegas lielās egles, tā ir droša zīme, ka viņi ir klāt. Salavecīšiem sācies lielais darba cēliens un aizņemtība, un noķert viņu tā vienkārši aiz mēteļa stūra, lai parunātos, ir reta veiksme.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv