Pašiem nenoslīkt netaisnībā
Mans krusttēvs 1949. gada vasaras saulgriežos piedzima kā izsūtītais. Mamma un viņas brālis Omskas apgabalā ieradās, no skolas pirmajām klasītēm izrauti, viņu vecmamma un vectēvs – jau kā sirmi vecīši.
Mans vectēvs Fricis, Kabiles pagasta amatnieks un zemnieks, izsūtījumā darīja visu, ko spēja, lai ģimene izdzīvotu, dzīvotu, dzīvotu labāk un atgrieztos Latvijā. Mana vecmamma Anna tikmēr izcieta ieslodzījumu par «bandītu atbalstīšanu». Brāļiem, kuri slēpās mežā, viņa nesa pārtiku.
Vectēvam tas izdevās – tikai mans vecvectēvs palika svešajā kapsētā pie Irtišas upes. Un pabalējušās fotogrāfijās ģimenes albumā. Pirms vairākiem gadiem mammas brālis, amatnieks un puķkopis, tur aizveda un uzstādīja viņam akmens piemiņas zīmi. Savukārt mamma vēl nesen bieži sarakstījās un sazvanījās ar savu toreizējo labāko draudzeni, klases sola biedreni. Nu jau vairs ne...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv