Zeme nekur tā nesmaržo kā Latvijā
Tas ir stāsts par mīlestību pret savu zemi, vilkmi atgriezties un darboties tās labā. Un arī par draudzību.
«Pagājušā gada 20. martā ap vienpadsmitiem vakarā mēs ar Madaru iebraucām manu vecāku pagalmā Dikļu pagasta «Robežniekos-1», tātad kopš atgriešanās Latvijā pagājis tikai gads. Patiesībā esmu uzaugusi Ozolos, bet vecāki nopirka šo māju Robežniekos, un, tikko kā ievācāmies, aizgāju mācīties uz Viesturskolu,» iepazīstoties stāstījumu sāk Marta Vētra.
Pēc vidusskolas meitenes ceļš aizvedis uz Rīgu, kur iestājusies vēsturniekos.
Astoņpadsmit gadu vecumā uz Skotiju, kur tolaik jau dzīvoja viņas mamma, vasarās bieži braukusi Madara Vestere: «Mazliet pamācījos valodu, ieguvu darba prasmes. Man daudzi teica, ka Latvijā es noteikti neatgriezīšos. Bet esmu spītīga, desmit mēnešus tur nostrādāju, atgriezos, iestājos vēsturniekos. Augstskolā iepazinos ar Martu. Starp kursiem joprojām braucu uz Skotiju. Augstskolu pabeidzām ar ļoti labiem rezultātiem, bet ne skolā, ne muzejā īsti negribējām strādāt, un būtībā es biju tā, kas Martu aizvilka uz Skotiju. Strādājām viesnīcā, turpat arī dzīvojām.»
MADARA (no kreisās) un MARTA savos «Robežniekos-1». Pagājis tikai gads pēc atgriešanās. Ārijas Romanovskas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv