Kad pietrūkst un paliek pāri

Varam tikai priecāties, ka juku laikos pie varas pašvaldībā un arīdzan lielo uzņēmumu vadībā esošie vīri neļāva iznīcināt toreizējā Valmieras rajonā esošo ekonomisko potenciālu. Gribētāju ar lozungiem un bez tiem, kuriem vides aizsardzība šķita pāri visam, toreiz netrūka... Šodien varam tikai priecāties, kā attīstās Valmieras stikla šķiedra, kurai apkārt šajā pilsētas rūpnieciskajā rajonā izveidojies vēl krietns pusducis uzņēmumu, visi – tāpat kā stikla šķiedras ražotāji – ar jaudīgām eksporta iestrādēm ne tikai Eiropā. To pašu varam teikt par VALPRO, Valmieras pienu, Daiļrade koks Valmieras ražotni pilsētā, arī Byko-Lat tepat blakus Kocēnos... Priecē arī tas, ka starp šiem smagsvariem uzņēmumi ar 100% Latvijas kapitālu. Lielākā daļa no pieminētajiem varētu strādāt vēl jaudīgāk, tas, protams, prasītu papildu darba rokas.

Un te nonākam pie virsrakstā pieminētā pietrūkst. Pietrūkst prasmīgu un strādāt gribošu cilvēku uz vietas, tāpēc no kaimiņiem brauc darbā uz Valmieru. Lielākā daļa no viņiem – katru dienu. Ar vai bez uzņēmuma finansiālā atbalsta, tas pat nav svarīgi. Šie cilvēki kopā ar savām ģimenēm labprāt pārceltos uz dzīvi Vidzemes industriālajā centrā, jo Valmiera šobrīd spēj piedāvāt ne tikai darbu, bet arī praktiski visu pārējo ikdienas dzīvei nepieciešamo – visu līmeņu izglītību, kultūru, sportu, vienkārši sakoptu dabu, kur atpūsties... Jā, tas viss mums ir un visdažādākajos variantos, lai apmierinātu pat visizvēlīgākos, taču Valmierā šobrīd katastrofāli pietrūkst dzīvokļu. Ne katrs var atļauties būvēt privātmāju, kaut arī šī prakse pilsētā un tās tuvākajā apkārtnē šobrīd jau mērojama kādā pussimtā tikko uzbūvētu, pusbūvētu vai tikko iesāktu jaunbūvju skaitā. Valmierā vajag īres dzīvokļus kā ēst! Par Eiropas, mūsu pašu valsts vai vēl kādu citu privātu investīciju naudu, tas pat nebūtu svarīgi, bet vajag!