Vieta, kur sastopas Laiks un Mūžība

Kocēnu kapsēta, kā tas daudzviet notiek, svētkiem bija saposta lielākoties jau iepriekšējā dienā. Cik vien tālu sniedzās skatiens, ziedošās kapu kopiņas pletās kā liels dārzs, kurā greznojās mūžzaļi augi, sezonas košumi un grieztie ziedi vāzēs. Lielie koki deva patīkamu ēnu, un lēns vējiņš viegli šūpoja ziedu tvanošo smaržu. Puķu krāsu raibums ar savu dzīvesprieku apsedza kapsētā valdošās skumjas. Ziedu valodā tuvinieki bija izteikuši saviem aizgājējiem ilgas, pateicību, piedošanu, cieņu un droši vien vēl neskaitāmi plašu jūtu gammu. Kurš nebija paguvis kapu kopiņas smiltīs ievilkt grābeklīša rakstus, steidza to darīt. Dažs pieliecies ravēja gandrīz neredzamus nezāļu stiebriņus, cits laistīja stādījumus. Vietumis, visu paveikuši, tuvinieki tāpat vien stāvēja vai apcerīgi sēdēja uz soliņa. Šur un tur pa visām ejām un kapsētas takām pie savējiem devās cilvēki ziediem rokās. Tos varēja nopirkt arī pie kapsētas mūra, kur puķu pārdevēji tirgoja gan dārgas rozes un greznas lilijas garos kātos, gan vienkāršākas, bet ne mazāk jaukas puķes un pušķus. Katrs varēja atrast tos ziedus, kuri viņa vietā pateiks visu bez vārdiem. 

"Kā man patīk!" vēl tikai pērn rudenī pirms Svecīšu vakara jūsmīgi teica kapu pārzinis Roberts, kad abi pagājām nelielu gabaliņu pa kapsētas celiņiem un viņš lepojās ar tās skaistumu, kas jo īpaši pasakains esot vasarās. Nu es to redzēju un sapratu, par ko viņš tā priecājās. Pašam Robertam gan šie ir pirmie kapusvētki zem velēnām, bet mums, dzīvajiem, ir viss šis krāšņums, atmiņas un laiks.