Kauns, vainas apziņa un cīņa ar kaitīgiem ieradumiem

Vainas apziņa izpaužas kā konkrētas rīcības negatīvs novērtējums jeb nosodījums. Piemēram, bļaut uz bērnu ir slikti. Savukārt kauns ir cilvēka personības novērtējums, balstoties uz viņa rīcību, ieradumiem vai uzskatiem. Piemēram, es esmu slikts cilvēks, jo nespēju atmest cigarešu smēķēšanu.

Nav cilvēka, kas savas dzīves laikā nebūtu izjutis kaunu vai vainas apziņu, tomēr cilvēkiem, kuru dzīvi nopietni ietekmē viens vai vairāki negatīvi ieradumi, kauns un vainas apziņa ļoti bieži ir ikdienas pavadoņi, mazinot viņu ticību sev un gala rezultātā arī pārliecību par spēju cīnīties ar šiem ieradumiem.

Kamēr vainas apziņa un vēlme tikt vaļā no kaitīgiem ieradumiem var motivēt cilvēku rīkoties pareizi, tikmēr kauns, būdams vairāk saistīts ar to, kā “citi mani novērtēs”, var iedarboties destruktīvi un atturēt no pozitīvām pārmaiņām. Tā var būt nevēlēšanās citiem atklāt savas “ēnas” puses vai izvairīšanās no socializēšanās, ieslīgstot arvien lielākā vientulībā. Alkohola vai azartspēļu varā esošs cilvēks salīdzinoši biežāk mēdz rīkoties destruktīvi un atbilstoši arī salīdzinoši biežāk izjūt vainu un kaunu, kas var vēl vairāk samazināt motivāciju mainīties.

Ir cilvēki, kuriem alkohola lietošana ir cieši saistīta ar kauna sajūtas mazināšanu. Piemēram, lai “atbrīvotos” un spētu brīvāk komunicēt ar citiem, cilvēks var uzsākt regulāri lietot alkoholu, kas vēlāk jau izvēršās grūti uzveicamā ieradumā. Tāpat arī smēķēšana var uzsākt, lai justu piederību kādai grupai, vai arī, lai it kā palielinātu savu statusu citu acīs, parādot, ka es to varu izdarīt. Šādā situācijā reti kurš ņems vērā brīdinājumus par to, ka cigarešu dūmos ir tūkstošiem dažādu ķīmisko savienojumu un vairāk nekā 100 no tām ir kancerogēnas, kas izraisa plaušu vēzi, sirds un asinsvadu, kā arī dažādas citas nopietnas saslimšanas.

Maziem solīšiem

Psihologi uzsver, ka sevis šaustīšana un nosodīšana nav auglīgs process un sekmē dažādu mazvērtības kompleksu veidošanos. Svarīgi ir apzināties, ka vienmēr ir iespējams mainīties un apzināt tos ieradumus, kas traucē pozitīvām pārmaiņām. Mainot negatīvos ieradumus un aizstājot tos ar jauniem, pozitīvākiem, ikviens var kardināli izmainīt savu dzīvi.

Tomēr vairumā gadījumu to ieteicams darīt pakāpeniski un maziem solīšiem, jo pārāk lielu mērķu izvirzīšana jau sākumā un uzreiz var nest kārtējās vilšanās un atteikšanos no pārmaiņām vispār. Jāpieņem, ka sākumā ne viss var izdoties un nav jābūt perfektam, bet jebkuras mazas pārmaiņas, ikviens mazs solītis var kļūt par svarīgu uzvaru.

Neapstāties pie pašpārmetumiem

Negatīvi ieradumi ir spēcīgs inkubators kaunam un vainas apziņai, kas vienlaikus var motivēt gan mainīties, gan arī nobremzēt jebkādu vēlmi mainīt savu uzvedību un ieradumus. Ir pareizi būt paškritiskam, tomēr kavēšanās pie šīm emocijām var būt neproduktīva un pašiznīcinoša.

Tiem, kas vēlas atbrīvoties no kāda negatīva ieraduma, ir jāiemācās piedot sev un pozitīvi tikt galā ar savu vainas apziņu, pretējā gadījumā būs ļoti grūti pārraut ierastās uzvedības spirāles turpināšanos.

Pieņemot lēmumu mainīties, svarīgi ir meklēt un neatteikties no citu palīdzības, savukārt kauna izjūtas to var bremzēt. Runājot par smēķēšanu, turpat divas trešdaļas cigarešu lietotāju vēlas to atmest un aptuveni puse to arī mēģina izdarīt. Tomēr patstāvīgi saviem spēkiem tas izdodas tikai aptuveni 5 % atmetēju. Tāpēc nav produktīvi sev lieki pārmest, ja atmest smēķēšanu neizdodas ar pirmo reizi.

Cilvēku pašu attieksme pret smēķešanas ieradumu mēdz būt dažāda, vieni cenšas atmest uzreiz un vienā paņēmienā, citi to dara pakāpeniski, izmantojot dažādus palīglīdzekļus, bet vēl citi pāriet uz mazāk kaitīgām alternatīvām. Jāņem vērā, ka ne visi un vienmēr būs gatavi pilnībā atteikties no saviem kaitīgajiem ieradumiem, tāpēc dažkārt efektīvāks veids, kā mazināt smēķēšanas ietekmi, var būt kaitīgo vielu apmēra samazināšana, izvēloties bezdūmu alternatīvas.

Psihologi rekomendē spēt pieņemt savu pagātni un atcerēties, ka ikviens ir tikai cilvēks un nav ideāls. Jācenšas atbrīvoties no kauna un vainas apziņas, vienlaikus cenšoties labot pieļautās kļūdas un mainīties. Nav jēgas kavēties atmiņās par pagātnes kļūdām, jākoncentrējas uz šodienu un pārmaiņām, ko paši varat veikt savā dzīvē, uztverot katru jaunu dienu kā iespēju mācīties un augt.