Ienācēji Lodē
Vēstules no pierobežas – sarunas. Otrā ekspedīcija
Mūsu ceļš pie izstādes tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem veidojas pats no sevis pēc sarunas biedru norādēm par tuvākajiem kaimiņiem, draugiem. «Vīķkalnos», Arakstes pusē, nonākam pēc šādām norādēm sarunā ar Aiju – Lienes un Ingmara kaimiņieni apmēram kilometra attālumā: «Tad mums vēl ir ļoti jauki kaimiņi uz to pusi – Zemzaru pāris – Ingmars ar Lienīti. Pa šo pašu ceļu taisni augšā. Ļoti jauki cilvēki. Vispusīgi, gudri. Kādreiz bija tā, ja nezinājām kaut ko, tad prasījām Lienītei. Ja Lienīte nezināja, tad prasīja Ingmaram. Viņi arī ir ienācēji Lodē.»
Precīzi pēc kilometra trāpām pareizajā iebraucamā ceļa galā, un skaistajā pēcpusdienā Liene mūs «Vīķkalnos» sagaida kopā ar skaistu sunenīti, kura, kā viņa vēlāk smaidot saka, neprot komandas un neko, viņa ir vienkārši mīļa.
Ar LIENI ZEMZARI sarunājas Anna Paula Gruzdiņa.
***
Cik ilgi jūs dzīvojat «Vīķkalnos»?
Dzīvoju šeit jau 15 gadus kopā ar savu vīru un meitu. Meita daļēji ir prom Rīgā, jo uzsākusi studijas. Es strādāju Valmierā, un mans vīrs – Rūjienā un Rīgā. Mēs esam tādi ceļotāji. Šeit mēs parādāmies tikai tā pagulēt (smejas).
Vai braukāšana nav sarežģīta?
Nē, jo mums abiem mūsu darbs patīk. Mans vīrs ir mūziķis, es esmu mediķe, un līdz ar to tas ceļš mums nesagādā grūtības. Mēs izmantojam šīs puses ceļu (rāda). Tas ir labāks nekā Lodes ceļš.
Mēs uz šo pusi nemaz nebūtu iedomājušies braukt, bet jūsu kaimiņiene Aija mudināja iegriezties pie jums.
Mēs kādreiz ar Aiju strādājām kopā pansionātā Lodē, bet tad es aizgāju prom uz Valmieras slimnīcu un viņa – uz Rūjas pansionātu. Abas vienlaikus.
LIENE ZEMZARE «Vīķkalnos»: Viņa neprot komandas un neko, viņa ir vienkārši mīļa. Ulda Rusmaņa foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv