Diskriminācijas simt nokrāsas
Viendien man bija randiņš Vecpuišu parkā. Tajā ir daži visai grezni koka atpūtas soli ar līkumotām metāla kājām un lielu atzveltni.
Es pat teiktu, gandrīz vai zviļņi, kas izgatavoti neknapinoties un nelielajam parciņam piešķir ar pieticību neapgrūtinātu romantismu.
Kad nu bijām satikušies, apsēdāmies uz sola turpat celiņa malā. Kur vēl jaukāk! Taču prieks nebija ilgs. Jau pēc brīža izrādījās, ka sēdēt varu tikai uz sola maliņas, jo, iesēžoties dziļāk un iekrītot sola izliekumā, kājas man nesniedzās līdz zemei un palika karājamies kā bērnam. Tas nebija tāds randiņš, kurā varētu kūļāt kājas un vieglprātīgi laizīt saldējumu, bet drīzāk saskriešanās lietišķai sarunai. No tās nekas nevarēja sanākt, jo es grozījos gan tā, gan šitā un prātoju, kāpēc tas sasodītais sols ir tik neērts.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Tie krēsli ir no lēta greznā gala imitācija. Būtībā butaforija. Vietējā Pšvaldība jau iepērk tikai to lētāko.