"Filwud" plāno ražot arī Eiropai

Un Iļja jau neskraida turp un atpakaļ džipā – pa ceļam uz vienu un otru pusi, optimāli izplānojot loģistiku, tiek vadāti gan materiāli, gan gatavā produkcija, jo priekšnieks šajā uzņēmumā ir arī smagā auto vai busiņa šoferis.

Atšifrē, lūdzu, sava uzņēmuma nosaukumu!

Tur nav nekā īpaša, vienkārši skanīgs vārds, un viss! Tagad varbūt citādi būtu nosaucis, bet toreiz man viens puisis veidoja mājaslapu, viņš kaut kādus variantus man atmeta. Man šis iepatikās, teicu, lai tā arī paliek. Vienkārši tā.

Vai atceries savu pirmo iepazīšanos ar guļbūvi? Es te domāju ne tās simtgadnieces, bet jau pagājušā gadsimta beigās tapušās...

Es toreiz Rīgā strādāju kādā firmā kā algots darbinieks. No Krievijas veda iekšā guļbūves, arī no virpotiem baļķiem, kuras mēs uzstādījām. Sapratu, ka tur kaut kas neiet kopā, nav tā uztaisīts, kā vajag... Pastrādāju, apskatījos, sapratu, ka jāsāk man pašam to visu taisīt (smejas). Aizgāju no tās firmas, tad šeit sākumā īrēju telpas, uztaisīju iekārtas. Tās īstās guļbūves man sākās te!

Bija taču kādas lietas, kas tevi toreiz uzrunāja. Nu, vismaz lika aizdomāties, ka tu taču arī ko līdzīgu varētu savām rokām darināt?

Pats koks uzrunāja, tas taču dabīgs materiāls! Tās sajūtas, tā smarža un pavisam cita elpošana tādā ēkā nekā ķieģeļu vai kādā karkasa mājā. Jo baļķis taču elpo! Teikšu tā, guļbūve nav slikta arī dzīvojamai mājai, bet apkure iznāk salīdzinoši dārga. Jo bargā ziemā baļķi tomēr caursalst. Tagad mēģina būvēt energoefektīvas ēkas, nu, guļbūve tā nebūs (smaida)! Taču pirtij un vasaras mājiņai guļbūve ir ideāla.

Manuprāt, ir vismaz trīs veidu guļbūves. No neapstrādātiem mizotiem baļķiem, no virpotiem baļķiem, no brusām... Kāpēc izvēlējies tieši virpotos baļķus?

Laikam tāpēc, ka savā pirmajā darba vietā ar tieši tādām guļbūvēm saskāros. Pirmie iespaidi bija, saprašana bija, kā viss jāliek kopā. Un tā tas arī aizgāja.

Vai atceries, kur šobrīd atrodas pirmā tevis paša gatavotā pirtiņa? Tai taču jau pirmā desmitgade nosvinēta...

Oi, pirmā, pirmā... Jaunciemā. Divos stāvos. Jā, atceros, gāja man toreiz grūti (smejas), bet uztaisīju. Kad braucu garām, tad redzu – joprojām smuki stāv.

Kā ar kokmateriāliem? Vai iztiec tikai ar vietējo piedāvājumu?

Jā. Viss nāk no Latvijas ražotājiem – baļķi, zāģmateriāli. Mēģinu atbalstīt visus vietējos.

Tavas pirtiņas top no priedes baļķiem. Kāpēc ne no egles?

Kad egle žūst, tā baigi plaisā un griežas. Tad baļķos sanāk lielas šķirbas. Ja vēl tāda būve saulē izžūst, tad ļoti nesmuki izskatās. Arī vainagi izkustas. Jā, daži no egles guļbūves taisa, bet tā ir tāda laimes spēle – kāds kurš baļķis trāpīsies...

Ko tu liec starp baļķiem garenā salaiduma jeb kaķējuma vietā?

Linu pakulas, linu lenti. Tas ir dabīgs materiāls.

Vai šodien kvalitatīvi baļķi tirgū viegli atrodami?

Diezgan grūti atrast. Pirmkārt, nebija nekādas ziemas, mežā nevarēja strādāt. Pagājušajā gadā man bija pa ziemu savesti – es izmantoju tikai ziemas baļķus, jo tie guļbūvēm labāki – kādi 200 kubikmetri, ar to daudzumu pietika gandrīz visai sezonai. Šogad ar baļķiem būs grūti, un pilnīgi visiem piegādātājiem plus mīnus vienas un tās pašas problēmas – vai nu nevar izvest no cirsmas, vai arī tagad jau ceļi ar zīmēm ciet.

No kurienes Latvijā tev bijuši tālākie baļķi?

Šogad veda no Rēzeknes, vēl piemaksāt dabūju. Parasti es baļķus ņemu tepat no Valmieras apkaimes. Jā, šogad baļķu jautājums būs sarežģīts...

Zinu, ka savulaik savas pirtiņas aprīkoji ar Termofor firmas pirts krāsniņām, kas nāca no Krievijas. Cik viegli vai grūti nācās atrast līdzīgas kvalitātes alternatīvu?

Nebija grūti. Atradu vienu ražotāju tepat Pierīgā, kuram ir visādas speciālas iekārtas. Izgriež visu, uztaisa zīmējumu atbilstoši manam pasūtījumam, tur viņi gatavi izgatavot visu nepieciešamo. Teikšu, ka šīs krāsniņas ir pat labākas par Krievijā ražotajām, jo tām beigās metāls bija riktīgi plāniņš, tāda krāsniņa pēc četriem pieciem gadiem izdeg. Krievu variants bija no 2 vai 3 milimetru metāla loksnes, tagad krāsniņām loksnes biezums ir 5 vai 6 milimetri. Tā ir ilgmūžīgāk, jo pirtij krāsniņu mainīt neviens, protams, negrib.

Pa šiem gadiem savā ražotnē Valmiermuižas Vanagos, kur iesāki strādāt īrētās telpās, esi ticis arī pie jauna ceha. Cik ilgā laikā tas tapa?

Īstenībā lēnām. Jo es bez kredītiem iztieku. Kādi divi gadi pagāja. Cik sapelnīju, tad no tā, kas palika pāri, cehā ieguldīju. Uztaisīju pamatus, nopirku karkasu, tad pēc kādiem diviem mēnešiem, kad atkal biju sapelnījis naudu, nopirku sendviča paneļus. Nu, kaut kā tā.

Tagad tev divi cehi, kuros notiek ražošana. Kas notiek vienā un kas otrā?

Plus mīnus viens un tas pats. Abos taisām guļbūves. Kad pasūtījumu daudz, darbojas abi cehi, pārējā laikā pietiek ar vienu. Vecajā cehā šobrīd ierīkoju jaunu galdniecību. Iekārtas jau nopirku, pēc pāris mēnešiem sāksim tur strādāt. Līdz šim man galdniecība bija Rīgā kopā ar vienu paziņu, taču tur viss beidzās tā, kā parasti pie diviem īpašniekiem mēdz beigties (smaida)... Kopš tā brīža esmu strikti nolēmis – nekad kopā ar kādu citu biznesu netaisīšu!

Vai kopumā savu uzņēmumu – te domāju telpas, aprīkojumu, tehniku – vari saukt par pašpietiekamu?

Jā. Šogad, ja viss būs labi, sākšu remontēt veco cehu, bet nākamgad gribu uzbūvēt kalti. Lai kaltētu baļķus. Tad varēs sākt strādāt uz ārzemju tirgu – Vāciju un Zviedriju. Jo ir pieprasījumi no turienes, taču tur vajag ideāli sausus baļķus, lai varētu nodrošināt augstu kvalitāti.

Ražotnē sāki strādāt viens. Cik lielu komandu esi uzaudzējis pa šiem gadiem?

Sāku viens, pēc tam parādījās vēl divi strādnieki. Viņus es no celtniekiem pats iemācīju, kā būvēt guļbūves, visu šo darbu specifiku. Šobrīd pie ražošanas firmā, mani ieskaitot, esam četri cilvēki. Viens strādā cehā, divi liek guļbūves kopā. Pats esmu šoferis, ar smago auto vedu materiālus, pats esmu arī sagādnieks, daru visu, ko tajā dienā vajag. Arī cehā eju strādāt. Kad palaidīšu darbībā galdniecību, tad noteikti ņemšu darbā arī vienu vai divus galdniekus.

Laikam par pirmo nopelnīto miljonu gluži ar tevi vēl runāt nevar, tomēr – vai tava uzņēmuma gada apgrozījums jau tuvojas septiņiem cipariem?

Miljonam? Nē (smaida), vidēji gada apgrozījums man ir ap 500 tūkstošiem eiro. Latvijas tirgū grūti ko vairāk iespēt. Cita lieta, ja izdosies tikt eksportā uz Vāciju un Zviedriju.

Vai esi paskaitījis, cik pa šiem gadiem esi guļbūves šeit, Vanagos, izgatavojis un, kā mēdz teikt, tautās palaidis?

Gadā tās ir 30 līdz 35 guļbūves, nu, kopā būs vismaz 300 pa desmit gadiem.

Kur atrodas pagaidām vistālāk nonākušās Filwud pirtiņas?

Sāremā salā Igaunijā un pie Polijas robežas Lietuvā.

Vai plāno izlauzties arī ārpus Baltijas?

Jā, jo ir daudz pieprasījumu no Vācijas, arī Zviedrijas. Bet transportēšanas izmaksu dēļ vajag ideāli sausus baļķus, tos vajag kaltēt, jo dabīgi tie žūst ļoti ilgi. Latvijas tirgum der, bet ārzemēm vajag ideāli sausus baļķus, jo tad var atbildēt par kvalitāti.

Vai jūties īpaši, uz jautājumu par uzņēmuma atrašanās vietu atbildot – strādāju Valmieras novadā?

Jā, jā. Man te patīk, te ir forši!

Varbūt kādu vārdu arī par nākotnes plāniem. Cik augstu sev latiņu esi uzlicis?

Jo augstāk, jo labāk (smejas)! Bet ar Latvijas tirgu vien augstu neuzlēksi. It kā reklāma iet, Facebook viss strādā, taču mana ražotne varētu saražot pašreizējo gada apjomu reiz trīs, tas ir ap 100 pirtiņām. Protams, tad strādātu reizē abi cehi, nāktos ņemt klāt arī darbiniekus. Bet Latvijā tik liela pieprasījuma nav, atliek meklēt eksporta iespējas.

PARAUGS UN REIZĒ BIROJS. Ir taču tikai loģiski, ka Iļja savu ofisu, kurā nemaz tik bieži nemēdz sēdēt, jo dažu labu dienu tepat pa ražotni – no viena ceha uz otru – nākoties nostaigāt padsmit kilometrus, arī darinājis guļbūves tehnikā. Starp citu, šādu ērtību – pašam savu kabinetu – Filwud īpašnieks atļāvies tikai samērā nesen, jo vispirms – ražošanas vajadzības!

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.Par projekta «Vidzemnieka kods» saturu atbild projekta īstenotāja SIA «Imanta info».Projekta Nr. 2024.LV/RMA/1.6.1/007