Pareizticība ienāk Valmierā

Šī pievienošana balstījās uz juridiskiem nosacījumiem, uz kuru pamata Baltijas provinču aristokrātijai tika garantētas īpašas pārvaldes privilēģijas, kas nodrošināja iepriekš pastāvošās pārvaldes kārtību, vietējo likumu ievērošanu, īpašuma tiesības, valodu, ticību un kultūru. Izņēmums bija attiecināms tikai ar kroņa reliģijas jeb pareizticības izplatību Baltijas teritorijās, kas bija universāls rusifikācijas līdzeklis Krievijas pierobežu teritoriju unificēšanai. Jāņem vērā, ka Baltijas provincēs pārvaldi nodrošināja vāciski runājoša vācbaltiešu elite, šo teritoriju administrācijā neizmantojot krievu valodu, kurā tika izskatīti likumi Krievijas impērijā, tādējādi faktiski sev nodrošinot plašas autonomijas tiesības, kas pakāpeniski mainījās tikai 19. gadsimtā, palielinoties Krievijas impērijas valdības ierēdniecības ietekmei. Līdz pat 19. gadsimtam Krievijas impērijas politika bija vērsta uz savas ekonomiskās ietekmes nostiprināšanu Baltijas lielākajā ostas pilsētā Rīgā. Vienlaikus pēc Napoleona kariem (1803 – 1815) un dzimt­būšanas atcelšanas 19. gadsimta sākumā Baltijas provincēs palielinājās iebraucēju skaits.