Nu riktīgs lauku čalis!
«Kad gāju kādā ceturtā, piektā klasē, vēlējos par kādu rūpēties, tomēr gribēju mazu dzīvnieciņu, ne kaķi vai suni, kurš jāved ārā staigāt. Tā mūsu mājās ienāca mans pirmais kāmītis. Viņš nodzīvoja savam kāmja mūžam atvēlētos divus gadus, tad mamma nopirka vēl vienu kāmīti, kurš pie mums sabija tikpat ilgi. Mamma, redzēdama, kā es pēc katra kāmīša aiziešanas raudu, meklējot kapavietu, nevienu dzīvnieciņu vairs negribēja, taču draudzenei bija sapāroti kāmīši un es pa kluso vienu paņēmu. Turēju zem gultas. Protams, pēc nedēļas mamma noslēpumu atklāja, jo būris sāka nelabi ost. Pirmajiem diviem kāmjiem biju tikai devusi ēst un dzert, būri tīrīja mamma. Kad sapratu, ka pa kluso turētā kāmīša būris nu jātīra pašai, tas nepatika, un šis pienākums atkal bija jāuzņemas mammai. Diemžēl pienāca brīdis, kad arī trešais draudziņš mūs pameta.
Aptuveni pirms astoņiem gadiem mēs ar draugu izremontējām istabu, kurā kopā dzīvojām, un sākām domāt, vai nevajadzētu paņemt kādu kaķīti, kas mūs sagaidītu mājās. Tomēr saprāts teica priekšā — istaba tikko izremontēta, kaķītis visu saskrāpēs, nevajag. Taču vienā dienā Oskars pēkšņi pajautāja — varbūt kādu dzīvnieciņu varam turēt būrī?
Sameklējām, ka tepat netālu no Valmieras tiek audzēti pundurtruši. Aizbraucām, skatos — o, super — Dalmācijas pundurreksis! Audzētāja iznesa kādus sešus septiņus, un viens trusītis viņai sēdēja uz pleca — visdrosmīgākais, pie tam puika. Teicu: gribu puiku! Samaksājām naudiņu, likās, nu jau viss kārtībā, līdz saimniece pajautāja, vai mums vispār ir būris. Lielajā šokā, ka nu mājās būs dzīvnieks, par to nemaz nebijām padomājuši. Jābrauc, jāpērk!» stāstījumu par savu trusīti sāka valmieriete DACE ZVEJNIECE.
ĢIMENE — Oskars, Čiekurs, Dace un priekšplānā Jēkabiņš. Privātais foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv