Pa iestaigātu taciņu
Kaut kur lasīju ieteikumu, ka zālienu izbradāšana esot pavisam vienkārši novēršama — vajagot tikai ļaut cilvēkiem iestaigāt taciņas un pēc tam tajos virzienos arī asfaltēt vai bruģēt celiņus. Taču mani māc pamatotas bažas, ka Valmierā tas diez vai izdotos, jo noteikti atrastos citādi domājošie, kam pirmajā vietā pašu ērtības, līdzīgi tiem velosipēdistiem, kuri iebraukuši melnu sliedi zālienā blakus trotuāram pašā pilsētas centrā. Pieļauju, ka kāds no viņiem dūšīgi cīnās par zaļu Valmieru, bet, kā jau mūsu sabiedrībā nereti vērojams, vārdi ne katrreiz mēdz saskanēt ar darbiem.
Diemžēl ieradumam ir milzu spēks. Kamēr A. Upīša un Beātes ielas ietves klāja vecais grumbuļainais asfalts, nevienam prātā nenāca spert kāju līdzās esošajā zālienā, taču, tiklīdz sākās bruģa klāšana, tika iemīdīta jauna taciņa. Lai arī trotuāra remonts noritēja gana raiti, tagad ne visi izmanto gludo klājumu, priekšroku dodot taciņai pat lietus laikā, kad tā dubļaina, kaut arī ieguvums ir tikai daži soļi un pāris sekundes.
Kādreiz taisnāko ceļu meklētājus centās apkarot ar bargiem brīdinājuma plakātiem Pa zālieniem staigāt aizliegts! vai salīdzinot ar ne visai cienījamas reputācijas lopiņiem. Praksē neviena no šīm metodēm gan neattaisnojās, tik vien kā veltīgi tika apvainoti lāga dzīvnieki. Arī šajā konkrētajā un citos līdzīga rakstura gadījumos atliek vienīgi apelēt pie līdzcilvēku godaprāta, lai viņi kā senāk atkal pārvietotos pa trotuāru, pie tam daudz kvalitatīvāku nekā iepriekšējais, ļaujot ataugt zālītei tur, kur tā koši zaļojusi gadu desmitiem.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv