Par Latviju — ar smago avīzi rokā
Pirms 26 gadiem tieši 20. janvāra vakars un turpmākā nakts bija īpašas visā Barikāžu laikā, tieši tad gāja bojā visvairāk Latvijas neatkarības aizstāvju. Todien Rīgā bija arī valmierietis ARNOLDS LAUMANIS.
Vai tev šīs janvāra dienas joprojām īpašas?
Protams! Tā toreiz sagadījās, ka tieši naktī uz 21. janvāri mūsu pastāvīgā ZET barikāžu komanda atradās postenī Dzirnavu ielā pie starptautiskās telefona un telegrāfa centrāles. Tur visu laiku stāvēja ZET brigādes mašīna, bet cilvēki mūsu grupā nedēļas garumā mainījās. Pirms tam, 15. janvārī, mēs, vesels autobuss no Zetiem, kādi 30 cilvēki, bijām postenī pie Ministru padomes ēkas. Atceros, kad sākās šaušana pie Iekšlietu ministrijas ēkas, bija tur arī valsts miliči ar īsajiem desantnieku automātiem, arī mums visiem izdalīja tā saucamās smagās avīzes.
Kas tā tāda?
Smagā avīze bija avīzē ievīstīts kādu pusmetru garš metāla armatūras stienis. Stāvējām pie ugunskura, visu laiku pa radio skanēja jaunākā informācija par Rīgā notiekošo. Tā pagāja visa šī trauksmainā svētdienas nakts, pirmdienas rītā jau braucām atpakaļ uz Valmieru.
Cik tev tobrīd bija gadu?
Tagad iet sešdesmit devītais... Tolaik biju četrdesmitgadnieks, precējies, ģimenē jau auga meita un dēls. Mēs, tagadējie pensionāri, jau arī bijām tā paaudze, kas visu Atmodu iznesa cauri uz saviem pleciem.
Kopš 1991. gada jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimts aizskrējis. Vai atceries, ar ko biji kopā postenī Rīgā?
Protams, tie vispirms bija mani kolēģi no ZET: nelaiķis Agris Ungurs, Švalkovskis no dispečeriem, Bedeicis Māris un gan jau noteikti vēl kādi, kurus esmu piemirsis.