Par sevi un tevi čekas maisos

Un manī ļoti sena atcere: 1959. gada 5. oktobris, pirmdiena. Universitātē atsākas lekcijas pēc talkām septembrī.  Filologu 3. kursa L1 grupa darbojusies Krimuldā, Siguldas rajona kolhozā Pamats. Bet students Andris Briedis izsaukts uz Universitātes partijas komiteju. Dīvaini, protams, jo sevi iedomāt boļševiku partijā nevar pat baisākos murgos. (Un tajā taču tikai labākie!) Viņš nav arī komjaunietis, pat pionieris nav bijis. Oktobrēns? Tajos, šķiet, ieskaitīja visus klases skolēnus. Briedi, vēl vienu vai divus puikas pēc dažām  dienām atskaitīja. Droši vien nepratām uzvesties oktobrēnu līmenī.

Bet tāds uzaicinājums (pavēle) ir, arī adrese augstskolas galvenajā ēkā, auditorijas norāde. Jābūt. Telpā vairāki vīri. Viens Briedim parāda Drošības komitejas darbinieka apliecību, saka: komitejā grib ar studentu parunāt. Aicina sekot. Tā arī notiek: viņš pa priekšu, tad students, tad vēl viens. Uz ielas gaida mašīna. Un pēc nedaudzām minūtēm viņi ir čekas namā, sauktā arī par Stūra māju. Baisā namā.

Studentam norāda sēžamo. Pasaka: jāpagriežas pret to, kurš ar viņu runās. Čekisti ap viņu ir četri. Pirmais jautājums prātā joprojām: – No kura kursa jūs izslēgs? Prātā arī glupā atbilde, tik neiederīga tādā  lietā un vietā: Nesaprotu jautājumu. Tā čekistus, šķiet, uz brīdi pārsteidz. Un sākas saruma par to, kas turpat, blakus, uz galda.