Pārmaiņu laiks nav beidzies
Zemnieku saimniecība «Lojas» tiecas pretim izaugsmei un to arī sasniedz. MAREKS BĒRZIŅŠ, kurš Mazsalacas novadā apsaimnieko 700 hektārus zemes, izdošanos nav licis uz vienas kārts.
«Lojas» nodarbojas ar ilggadīgo zālāju sēklaudzēšanu, graudu audzēšanu, 110 hektāri tiek izmantoti, lai visu vajadzīgo saņemtu gaļas lopi, proti, ir pļavas, ganības un tiek audzēts viss, kas vajadzīgs liellopu barībai. Gadam sākoties, «Liesma» jau rakstīja, ka saimniecībā bagātīgi investēts un uzcelta graudu kalte, kuru izmanto saimniecības vajadzībām. «Lojās» gadā saražo ap 2000 tonnu graudu un rapsi. Kalte paredzēta graudu kaltēšanai, šķirošanai un tīrīšanai.
«Graudkopībā, zālāju sēklu audzēšanā ir liela pieredze. Tas – pateicoties mammai, kura ir agronome, un 40 gadu garumā mūsu sēklaudzētāju reputācija ir noturēta augstās kvalitātes dēļ,» uzsver Mareks, kurš dzimis un audzis Mazsalacā un 2006. gadā no vecākiem pārņēmis saimniecību savās rokās. Bērziņi neslēpj, ka dzimtā ir spēks un Latvijas zeme ir resurss, bet darba gribai gan jānāk no katra latvieša paša.
«Man tā liekas, ka uz simtgadi aizraujamies ar ballēšanos, svinēšanu, bet aizmirstam to pamatu, neizdarām savus darbus ar pilnu atbildību. Man kādreiz liekas, ka tie svētki nemaz nav nopelnīti, ka svētkus svinam avansā. Es esmu tāds pragmatisks, konservatīvs, un varētu sanākt, ka pie mums ir tikai darba dienas, svētku nebūtu vispār (smejas). Piekrītu jau, ka ir jābūt zelta vidusceļam, kad atceramies padarīto, jo tikai skriešana un darīšana arī ne pie kā laba nenoved,» pārdomās dalījās Mareks, kurš šodien būs viesis Rīgas pilī. Mareks tur būs kopā ar citiem uzņēmīgiem ļaudīm, lai runātu arī par Latvijas rītdienu, kādā valstī gribētos dzīvot un strādāt.
«Gribētu dzīvot mierīgā, sakārtotā un godīgā valstī,» zina Mareks, kura mājās pie svētku galda sēdīsies trīs paaudzes, kurš vērtē un domā par nākotni, jo aug dēli, kas pašlaik skolas vecumā.
«Ja skatās no iedzīvotāja, pat ne uzņēmēja skatupunkta, valstī pārmaiņu laiks nav beidzies. Būs pagājuši 29 gadi, kad esam plus mīnus neatkarīgi, bet, ja vērojam politiskās vētras, likumdošanas nestabilitāti, tad sanāk, ka nevaram mierīgi atdoties darbam, ģimenei, jo visu laiku ir jādomā par izdzīvošanu. Un tā nav normāla situācija,» sprieda Mareks, kura saimniecībā, arī granulu ražotnē, kas ir vēl viena uzņēmējdarbības apakšnozare, un mežu apsaimniekošanā, ir nodarbināti 11 cilvēki.
«Varētu pat teikt, ka tādu zināmu stabilitāti, pie mums strādājot, gūst vienpadsmit novadnieku ģimenes. Cik spēju dot, tik līdzi pavelku, bet, ko tālāk, es arī nezinu. Ejot uz vēlēšanām, daudzi cilvēki cerēja uz pārmaiņām, bet kuro reizi? Un atkal notiek cirks un klaunāde. Ir daļa nācijas, kas tiešām pagurusi. Cilvēkiem pietrūkst pat emocionālo resursu kaut ko darīt, nerunājot par finansēm. Cilvēki ir vīlušies un tikai noskatās tajā, kas notiek. Šos cilvēkus nevar celt kājās, lai viņi darītu. Ziniet, lidmašīnām ir tā saucamie neatgriešanās punkti – vieta, līdz kurai pietiek degvielas, bet, ja to sasniedz, tad var lidot vairs tikai uz priekšu, atgriešanās nav iespējama. Es domāju, ka Latvijā tas punkts ir sasniegts, mēs esam kaut kam palidojuši garām, un nav man versiju, kā tagad visu mainīt. Es laukos labi jūtu, kā cilvēkiem nolaidušās rokas un nolaižas arī deguns. Nav resursa, ko izmantot valsts būvēšanā, nav arī lokomotīves, harizmātiska cilvēka, kam tauta uzticētos. Tur tā lielākā problēma,» pārdomās dalījās uzņēmīgs un darbīgs cilvēks, kurš Latvijas zemnieku intereses aizstāv, darbojoties Zemnieku Saeimā, kurš savulaik saņēmis «Sējēja» nomināciju, kurš reiz piketējis Briselē un tagad aizstāv vēl vienu Latvijas zīmolu – īstu rudzu maizi.
«Šo cīņu gan mēs izcīnīsim, un bez maizes mēs nepaliksim. Šīs savas saknes un stūrakmeni mēs saglabāsim,» pārliecībā dalījās Mareks, kura saimniecībā audzē izslavēto 'Kaupo' rudzu šķirni.
«Laba šķirne, laba raža un kvalitāte. Tai ir arī nacionāla vērtība, jo daudzas hibrīdšķirnes ir selekcionētas Eiropas valstīs. 'Kaupo' ir Latvijas lepnums,» tā Mareks, kurš skaļos vārdos neietērpj Tēvzemes mīlestību un saukļos nerunā par patriotismu. Mareks ir pārliecināts, ka katrs ikdienas darbs, kas darīts ģimenes labā, ir ar labu atbalsi. Viņš vērtē, ka meži, zeme un cilvēki ir Latvijas zelts, un tajā pašā laikā zina, ka valstī daudz sarkano līniju pārkāpts, jo Latvijas lauki kļuvuši tukšāki, mazāk apdzīvoti. Tas diemžēl noticis neatkarīgas valsts laikā.
«ZEME UN CILVĒKI ir Latvijas zelts, bet valstī daudz sarkano līniju pārkāpts, jo lauki kļuvuši tukšāki, mazāk apdzīvoti,» tā Mareks Bērziņš. Foto no personiskā arhīva
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.