Pašpārliecinātības bezkaunīgais plikums
Reizēm patiesība runā ne tikai ar bērna, bet pat ar augstskolas mācībspēka muti – tai negribot nosakot Latvijas šā brīža politiskās (ne)kultūras diagnozi.
Politoloģe Lelde Metla-Rozentāle pēc Valsts prezidenta vēlēšanām uzkrītoši komplimentāri novērtēja Elīnas Pinto neveiksmīgās un pat, manuprāt, pilnīgi skandalozās pretenzijas būt valsts galvai, prognozējot viņas dalību Eiropas Parlamenta vēlēšanās.
Kā īpaši pozitīvo šajā ierindas eirobirokrātē Rīgas Stradiņa universitātes lektore minēja «enerģiju, vēlmi un pašpārliecinātību». Pēdējais vārds man dziļi iedūrās acīs un prātā. Ne pašpaļāvība, ne ticība sev, ne kas cits, bet tieši «pašpārliecinātība», kurai mūsu valodā nebūt nav pozitīva nokrāsa. Vismaz līdz šim man tā šķita.
Lasot manis agrāk augstu vērtētās politoloģes tagadējos izpaudumus, tajos nez kāpēc «starp rindām» nolasās pašas dedzīga vēlme iet savas cunftes kolēģa Ivara Ījaba pēdās un ielavīties kādas partijas eirokandidātu sarakstā – cerībā tikt pie biļetes uz Briseles/Strasbūras leiputriju. Bet varbūt šīs ir vien veca rūgumpoda tukšas grēmas, nekas vairāk...
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv