Pats sāpīgākais palīdzības lūgums
Ziemassvētku laikā, gadu mijā bija daudz ziņu par labajiem darbiem, ziedojumiem, kurus pavada ne tikai moto «no mana maka uz tavējo», bet arī «no sirds uz sirdi».
Kā citādi, ja Latvijas sabiedrība šajā gada nogalē bija gatava otram dot nu vismaz divus miljonus eiro, lai palīdzētu bērniem ārstēties, uzlabot veselību, lai vecāki uz brīdi atgūtu sirdsmieru. Sabiedrība ziedoja arī Ukrainas bērniņiem, kam karš izpostījis bērnību. Daudzi labi nodomi saņēma līdzcilvēku atbalstu un sapratni.
Un tomēr šajā labdarības plūdumā man vienmēr jādomā par savu valsti, par kaut ko līdz galam te nepadarīto, nesaprasto. Kāpēc vecākiem jālūdz ziedojumi bērnu rehabilitācijai, viņu attīstībai svarīgai terapijai, nodarbību cikliem? Kāpēc ziedotāji un šo labdarības akciju rīkotāji zina, ka vismazāk aizsargāta ir sabiedrība veselības jomā, trūkstot iespējām, finansēm, pakalpojumiem, kamēr valsts spītīgi raksta stratēģiskos plānus, iesaistās pilotprojektos, ļauj krāties papīru kaudzēm, bet cilvēkam svarīgais iztrūkst.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv
Šo lasot asaras birst. Valdošajiem vajadzētu atcerēties vienkāršu lietu: Ko tad mēs (viņi arī) viens otram vēlam jubilejās- tā ir veselība. Bet valdības prioritātēs veselības aprūpe stāv visai tālu. Protams, ka svarīga ir valsts aizsardzība, bet ja nebūs veselības , tad nebūs kas šo valsti aizstāv, nebūs arī ko aizstāvēt. Slimus cilvēkus diez vai interesēs visādas klimata un globālās sasilšanas "problēmas". Tā varētu turpināt, bet gribas cerēt (mediķi arī neļauj valdībai atslābt) ka tomēr situācija uzlabosies.