Pēc mēra taisīti akmens zābaki
Svētdien Valmieras teātra Lielā skatuve būs pārvērtusies par Saules un Pērkona mūžīgās sāncensības un cīņas vietu. Reinis Suhanovs, režisors un scenogrāfs, iestudējot Annas Brigaderes lugu Maija un Paija, atradis tajā ne vien pasakas, bet arī mīta pēdas. Evitas Sniedzes dramaturģiskajā redakcijā šis mīts iezīmējas skaidrāk: Pērkons ir saspēris Pasaules koku Zeltozolu trejdeviņos gabalos, Saules meitas tos gabalus salasījušas pa malu maliņām, trūkst vien pašas galotnītes — to, pazemē nokāpusi, atradīs čaklā bārenīte Maija. Tas būs viņas pārbaudes uzdevums, lai ieietu pieaugušo cilvēku kārtā.
Saules personificējumu — latviešu likteņdievieti Laimu — izrādē spēlē INGA APINE. Savādā kārtā, bet viņa citu likteņdievi Veļumāti jau reiz spēlējusi izrādē Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās un tad pat piejaucējusi ar mītisko cilvēka un dabas kopradījumu — kentauru. Varbūt režisori viņai uztic šādas folklorā dziļi sakņotas lomas rāmi latviskās ārienes dēļ, bet varbūt tāpēc, ka Ingai piemīt pamatīgs iekšējs spēks un personības valdzinājums.
Tevi pašu interesē folklora? Tu tos savus mītiskos tēlus pati arī pēti?
Jā. Mēs ļoti daudz pētījām, iestudējot Straumēnus. Bet tagad arī es meklēju visu, kas būtu saistīts ar Laimu latviešu folklorā, un biju pilnīgi nikna, ka folkloras pētnieki Laimu traktē tik atšķirīgi. Teiksim, vienā avotā uzzināju, ka viņa ir tikai viena no trim latviešu dievēm, kas nosaka cilvēka likteni, tāpat kā trīs parces ir sengrieķu mītos. Pēc šīs teorijas Laima ir nešķirama no Dēklas un Kārtas. Citur teikts par viņu vienu pašu, savrupu un patstāvīgu.
Brigaderes lugā Laima ir tā pati Saule, kas cīnās ar Pērkonu. Viņa gan dažādi maskojas, nerādās cilvēkiem savā īstajā izskatā. Pat Maija, kas Laimu ir redzējusi visā spožumā, kad pa pupu nonāk debesīs, pēc tam uz zemes viņu vairs nepazīst, saredz viņā tikai sirmmāmiņu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv