Pie stūres turu līdzi vīriem

Apsveicu, Ieva, ar nopietni apaļu šofera stāžu! Kur apguvi autovadītāja prasmes?

Šoferu kursos — autoskolā — mācījos, kad studēju ģeogrāfos Latvijas universitātē. Mācīties braukt — ar moskviču, kam ātruma pārslēgs bija pie stūres, — man iznāca ziemā, kad kupenas visos stūros, un arī braukšanas instruktors tad lika man ar auto apgriezties, iegriezties, pagriezties! Tā mācību bāze bija Rīgā, Vienības gatvē, — kaut kur iekšā pa labai rokai tur bija garāžas, tik daudz no tā laika vēl atmiņā palicis. Tur arī pa sniegoto pagalmu bija pirmā braukšana — pa tām sniega kupenām bija tā mašīna jāiebrauc... Tāpēc man nav nekādu problēmu braukt ziemā, arī pa Rīgu, protams, jo pati esmu rīdziniece.

Vai esi kādreiz paskaitījusi, ar cik dažādām mašīnām pa šo laiku sanācis braukt?

Stipri daudz un dažādas tās man bijušas! Pati pirmā bija ļoti interesanta. Cik nu var atļauties nabaga studenti jaunā ģimenē par savām stipendijām nopirkt — tas bija vecais moskvičs, saukts par kārlīti. Gauži interesants auto, kam durvis bija aizslēdzamas ar piekaramo atslēgu. Kad es aizbraucu pie vīramātes, kur bija arī auto apkalpošana, tad vīrieši konstatēja, ka esmu braukusi ar mašīnu, kurai bremzē tikai divi — pa diagonāli — riteņi... Taču tas vienalga man netraucēja braukt pa Rīgu un arī citur. Mums jau mašīnu ģimenē vajadzēja vispirms tāpēc, ka pa vasaru dzīvojām Doles salā, lai uz turieni ērtāk nokļūtu, arī kārlītis tika iegādāts.

UZTICAMS DARBA ZIRDZIŅŠ. Ieva pie sava ikdienas darba auto: Mitsubishi Lancer tikko izskrējis Rīgu turp un atpakaļ, tāpēc nevar lepoties ar spožiem sāniem, taču tas mūsu sarunai ar micuka stūrētāju — dāmu, protams, nekaitē.