Pie Vika «Medniekos»
Kocēnu novadu 18. novembrī Latvijas Republikas proklamēšanas 100. gadadienai veltītajā svētku koncertā Latvijas Nacionālajā teātrī pārstāvēs rakstnieks VIKS (Viktors Kalniņš). Pirms šī svinīgā notikuma ar rakstnieku tiekamies viņa mājās «Medniekos» Dikļos.
Taujāju: vai ir prieks par šādu cieņas izrādīšanu no novada puses?
«Lai gan es sākumā ļoti ķepurojos ar abām kājām un rokām pretī, beigās piekritu, Evija (Kocēnu novada domes priekšsēdētāja vietniece Evija Nagle – aut.) mani pierunāja, nespēju tik labam cilvēkam atteikt. Beigās iznāca vēl labāk, kad uzzināju, ka pasākums notiek Nacionālajā teātrī. Ar to man saistās labas atmiņas, vēl pirms pāris gadiem tajā tika iestudēta izrāde, kurai es pēc Igo romāna «Cilvēks, kas smejas» veidoju dramatizējumu.»
Te Viks no blakus istabas atnes vēl vienu uzskatāmu iemeslu, kādēļ 18. novembrī tiks piemērīts tumšs uzvalks un kopā ar to pašu Eviju braukts uz Rīgu. Tas ir žurnāla «Atpūta» 1938. gada 18. novembra izdevums, kas veltīts valsts 20 gadu jubilejai. Turot to rokās, liekas kā vakar iespiests, uz priekšējā vāka krāsains Rīgas pils zīmējums, uz aizmugurējā vienīgais fotouzņēmums no Latvijas neatkarības proklamēšanas brīža 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī Rīgā – bildei iedotas krāsas, koši sarkanā karoga krāsa arī pēc 80 gadiem piesien acis. Būt vietā, kur precīzi pirms 100 gadiem dzima mūsu valsts, – tāda iespēja ir vienreizēja.
Laikā, kad simtgades pasākumi sasnieguši kulmināciju, prasu rakstnieka viedokli, vai to mums nav bijis daudz par daudz.
«Es īpaši tiem nesekoju līdzi. Man liekas, ka daudzi šie pasākumi tika organizēti, lai izvilktu kādas naudiņas. Nesen man viens vīrs Dikļu kultūras namā jautāja: «Vai tu uz simtgades rēķina arī nevarēji kādu grāmatu izdot?» Teicu: «Nē. Es tā nedarbojos. Neiešu speciāli rakstīt kaut ko kaut kāda projekta ietvaros. Tā nekad savā dzīvē neesmu darījis.» Dažkārt var redzēt, ka grāmata iznākusi kaut kāda pasākuma ietvaros. Ja man ir kāds materiāls radies, tad tas radies manī pašā, no manas iekšējās vajadzības, no maniem impulsiem. Citi pielāgojas, dodas uz Rakstnieku māju Ventspilī, saņem kādu stipendiju no Valsts Kultūrkapitāla fonda. Es jau saprotu, ko tur vajag – rakstīt pieteikumus... Man tas vienkārši organiski nav pieņemami, viss, ko esmu uzrakstījis, ir no manas paša brīvas iniciatīvas. Mani nekad nav uztraucis, ja kādu laiku man nekā rakstāma nav. Mana pieredze ir pietiekama, un es zinu, ka tāpat kā akumulatoram man vajag uzkrāt, uzlādēties no dzīves, kas nepārtraukti sūta impulsus, un, ja tavi iekšēji radari, uztveres antenas un sensori darbojas, tad tu pasauli izjūti un nebūt nevajag ar savu fizisko klātbūtni līst visos notikumos, lai saprastu, kas notiek. Mani iekšējie analizatori ir pietiekami labi.»
Sarunā aizskaram arī politiku un pēdējos gados tik populāro žēlošanos – viss ir slikti, jābrauc prom.
«Tas gan ir muļķīgi (runājot par aizbraucējiem – aut.). Es uzskatu, ka tā ir liela kļūda, ko viena daļa tautas dara. Bet es mēģinu rast tam skaidrojumu, nu ne jau tikai nauda ir tam pamats, klāt nāk arī šo 50 gadu sekas, ko pavadījām zem Padomju Savienības karoga. Latviešu tautas stipro daļu paņēma karš, garīgi labākos izsūtījumi un bēgļu gaitas, un no sugas palika vājākais materiāls. Un tas arī bija iekarotāju svarīgākais mērķis – iznīcināt krējumu, švakākiem paliekot. Kas tagad notiek ar mūsu tautu, tā ir katastrofa. Valsts joprojām ir kā kāda biznesa projekts, tā nestrādā kā valsts. Latvijas politiķi savu labumu stāda augstāk par visu. Tie cilvēki, kas astoņpadsmitajā gadā dibināja Latviju, taču tādi nebija.
Kas mani priecē? Priecē ziņu sižeti par to, kā cilvēki atgriežas. Ir mums šādas saliņas, un no tām jau mēs varam veidot arhipelāgu. Ja arhipelāgi saslēgtos kopā, tad jau varētu arī kontinentu izveidot. Skatos arī tādus raidījumus kā «Savai zemītei», «Tas notika šeit», tie cilvēki tajos man iedod to pleca sajūtu. Kad tu sastopies ar kaut ko pozitīvu, rodas sajūta, ka neesi viens, ka ir vēl atbalsta punkti. Nešaubos, ka tādus satikšu arī 18. novembrī Nacionālajā teātrī.»
Nobeigumā vaicāts, vai tuvākajā laikā nav gaidāma kāda jauna dzejas grāmata, ņemot vērā, ka rakstniekam 1. aprīlī gaidāma 80 gadu jubileja, Viks atbild pēc savas dzīves pārliecības.
«Te citēšu savu vecomāti un arī indiāņus: «Ja tu gribi, lai tavs nodoms izdodas, tad iepriekš to neafišē.» Nākamā gada jubileju vispār izslēdzu no savas apziņas, ļauju dzīvei ritēt pa dzīves pamatvērtībām.»
Atvadoties tieku aicināts atstāt ko «Mednieku» mājas viesu grāmatā, ievēroju pēdējo ierakstu, kuru atstājis Vika dēls Raids, tajā nav ne vārda, vien apliecinājums zīmējuma izskatā, ka rakstnieks ir arī vareni labs vīndaris.
RAKSTNIEKS 2018. gada rudenī.
«Liesmas» pielikums «Ziemeļvidzemes līkločos» ir sagatavots ar Valsts reģionālās attīstības aģentūras finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.