Pieskatīt nepareizās kabatas

Mūsu valstī jau tāpat netrūkst gadījumu, kad dažādu konkursu, iepirkumu utt. rezultāti izrādās, pieklājīgi izsakoties, pārdomas raisoši. Kad par iepirkumu vai konkursu uzvarētājiem kļūst, kā pieņemts teikt, pietuvinātas personas, cenas ir izrādījušās neadekvāti augstas, sākotnējos līgumos nav iekļauti dažādi papildu tēriņi, kuri pēc tam izrādās gluži vai lielāki par pašu pamata vienošanos, un tā tālāk. Raugoties no juridiskā viedokļa, pārliecinošā vairākumā šādu gadījumu likumdošanas normas gan izrādās ievērotas, taču uzticību šis fakts tomēr nevieš, tostarp arī tādēļ, ka likumus tieši tāpat raksta cilvēki.

Viss iepriekš minētais nav nekas unikāls un pat ne iemesls sarīkot kādu kārtējo korupcionāru medīšanas kampaņu, ar ko ik pa brīdim aizraujas atsevišķas politiskās partijas. It kā jau cēlu mērķu vārdā, lai gan drīzāk šķiet, ka cerot ieņemt iztrenkāto korupcionāru atbrīvotās vietas. Problēma kopumā ir tikpat sena kā valstiskuma vēsture, un visos laikos vienmēr ir bijis zināms procents ar varu neapdalītu ļaužu, kuri atklātāk vai slepenāk, taču ir pāradresējuši kādu daļu kopējo līdzekļu uz savām vai sev pietuvinātu ļaužu kabatām.

Arī mūsdienās līdzekļi turpina atbirt visā pasaulē, bet valstīs pastāvošie dažādie politiskie režīmi – šo režīmu dažādība – seno tradīciju īpaši mainīt nespēj. Vienīgā atšķirība starp demokrātijām un autoritārām iekārtām ir tur, ka pirmajās tomēr pastāv zināma sabiedrības kontrole pār politiķiem un amatpersonām, kamdēļ līdzekļu pārcelšanai no kopējās kabatas privātajā ir nepieciešams zināms radošums, bet autokrātijās visbiežāk par šādiem sīkumiem nesatraucas.

Citiem vārdiem – reālais kopējo līdzekļu, teiksim tā, izsaimniekošanas apjoms necik būtiski neatšķiras vairākumā pasaules valstu, un šo faktu apstiprina arī vairāki ļoti nopietni pētījumi. Atšķirība ir tikai tur, ka vienos gadījumos šī izsaimniekošana notiek dažādu juridisko formalitāšu aizsegā, bet citos – bez liekām ceremonijām. Tas savukārt ļauj vieniem izsaimniekotājiem vainot savus ar mazāku iztēli apveltītos citvalstu gara radiniekus korupcijā un veselā plejādē citu pārkāpumu, lai gan, objektīvi vērtējot, situācija, piemēram, Beļģijā, šajā ziņā ir pat sliktāka nekā situācija Krievijā, atšķirības ir meklējamas tikai nosacītajā iesaiņojumā.

Visu iepriekš minēto bez grūtībām ir iespējams arī «piezemēt» atsevišķu valstu vai vēl mazāku kopienu līmenī, kur ar noslēpumaino korupcijas pūķi ļoti bieži un īpaši aktīvi cīnās ļaudis, kuri gluži kā vecā anekdotē vēlas tajā visā piedalīties. Nu, un pie viena uzskata sevi par pietiekami progresīviem, lai būtu gatavi izmantot pašas mūsdienīgākās līdzekļu izsaimniekošanas metodes, kas vienlaikus ļaus vainot visos pasaules grēkos iesīkstējušos vecā kaluma izsaimniekotājus. Progress arī šajā nozarē nestāv uz vietas.

Ikdienišķos apstākļos šāda shēma arī vairāk vai mazāk darbojas, jo, pirmkārt jau, lai kāds viedoklis arī pastāvētu sabiedrībā, cilvēku, kuri godprātīgi pilda savus pienākumus, vienmēr ir daudzkārt vairāk nekā ļaužu ar šaubīgu morāli, bet otrkārt – shēmas ir kļuvušas tik izsmalcinātas, ka to atklāšana prasa ievērojamus resursus un, ja vien notiekošais atrodas kādās saprāta robežās, tad vienkāršāk ir to ignorēt. Nu, un arī politiskās jezgas ir mazāk.

Vienlaikus, kas ir iespējams un, lai arī ar milzīgām atrunām, taču pieņemams ikdienā, diezin vai ir pieļaujams krīzes situācijās. Attiecīgi arī visām aizdomām par negodprātīgu rīcību pandēmijas laikā vajadzētu pievērst ļoti nopietnu uzmanību. To­starp arī tādēļ, ka, ja uz to tiks pievērtas acis, jau pēc krīzes iedzīvoties gribētāji dažādās jomās savairosies gluži kā nezāles pēc lietus, un tā vairs nebūs kaut kur aizkulisēs klusi dzīvojoša problēmiņa, bet gan iespaidīga problēma.