Pirms 95

Kā tolaik rakstīja Jānis Akurāters: «…mēs esam kļuvuši ne tikai faktiski, bet arī tiesiski par valsti…». Valsts statuss «de iure» nozīmēja, ka Latvija pilntiesīgi iekļāvās tā laika starptautiskajās attiecībās — ieguva tiesības akreditēt savus sūtņus ārzemēs un slēgt oficiālus starptautiskos līgumus. Ceļš līdz valsts starptautiskajai atzīšanai bija sarežģīts un grūts. Latvijas valdību un valsti faktiski («de facto») atzina jau 1918. gada novembrī. Taču reālo neatkarību vajadzēja nosargāt Brīvības cīņās, bija jānotiek pārmaiņām starpvalstu attiecībās. Līdz pat 1920. gada pavasarim tā laika lielvalstis cerēja, ka Padomju Krievijas Pilsoņu karā uzvaru gūs boļševiku pretinieki. Tas savukārt varētu nozīmēt Krievijas valsti ar robežām kā līdz Pirmajam Pasaules karam. Jauno, mazo valstu vēlmes un cerības tā laika pasaules varenajiem nelikās īpaši nozīmīgas. To būtiski ietekmēja arī cariskās Krievijas ārējie parādi, kurus ļoti gribējās atgūt, īpaši Francijai.Latvija jau bija noslēgusi miera līgumu ar Padomju Krieviju. Tajā Padomju Krievija «labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem» atteicās no visām tiesībām uz Latvijas zemi un tautu. Žēl, ka dažu izpratnē «mūžīgie laiki» bija divdesmit gadi.Tika noslēgts pamiera līgums arī ar Vāciju, bija uzsākta robežu noteikšana ar Igauniju, Lietuvu un Poliju. Latvija uzskatīja, ka tā kā maza valsts savu nākotni var nodrošināt, tikai būdama pilntiesīgi starptautiski atzīta un starptautiskajās organizācijās iesaistīta. Taču Latviju, tāpat kā arī Igauniju un Lietuvu, neuzņēma Tautu Savienībā, kas bija daļēji līdzīga mūsdienu Apvienoto Nāciju Organizācijai. Neuzņēma, jo nebijām juridiski atzīti, bet neatzina, jo nebijām Tautu Savienības dalībvalsts.