Juris Mūrnieks

1991. gada janvāra «barikāžu laiks» vēsturnieku skatījumā jau ir vēsture. Vēsture, kuras dalībnieki un aculiecinieki bija daudzi no mums.

Šogad pirmā skolas diena būs 2. septembrī, jo 1. septembris ir svētdiena. Ģimenēs, kurās ir skolēni vai studenti, gatavošanās jaunajam mācību gadam rit pilnā sparā – jāsapērk viss skolai nepieciešamais. Bieži vien tas būs arī jauns mobilais telefons, un ne jau no «lētā gala» modeļiem, zīmolu drēbes un apavi. Jāatzīmē gan, ka, kvalitatīvākas skolas somas jaunāko klašu skolēniem būs ērtākas un kalpos ilgāk.

Domāju, ka lielākā daļa «Liesmas» lasītāju atceras nu jau tālo 1989. gada 23. augustu, it kā parastu trešdienas vakaru, kas kļuva par pavērsiena punktu Baltijas valstu cīņā par savu neatkarību. Vakaru, kurā notika «Baltijas ceļa» akcija. Lielākā miermīlīgā akcija Latvijas vēsturē. Pasākums, kuru nozīmīguma ziņā daudzi vēsturnieki liek otrajā vietā aiz Latvijas Neatkarības kara.

Kādā jaukā jūlija dienā, kad bija iestājies kārtējais bezlietus periods, zālienā pāris metru attālumā no mājas ieraudzīju nelielu peļķīti. Nākamajā rītā peļķīte bija lielāka un redzamāka.

No 1944. gada pagājuši astoņdesmit gadi. Tālos Otrā pasaules kara notikumus atceramies tikai īpašos brīžos. Un par to nebūtu jābrīnās – jau vairāk nekā divus gadus Ukrainā notiek karš, katram no mums ir savas ikdienas problēmas. Bet notikumi Latvijas teritorijā pirms astoņdesmit gadiem būtiski mainīja mūsu vēsturi un sabiedrību.

8. jūnijā Latvijā notiks Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Atšķirībā no Saeimas vai pašvaldību vēlēšanām šoreiz visa Latvija ir viens vēlēšanu apgabals, jāievēl deviņi deputāti.

1. maijs ir īpaša diena mūsu kalendārā, jo tajā minēti divi atzīmējami notikumi.

Sākšu ar anekdoti, kas varbūt bija īstenība. Kādreiz, vēl padomju laikos, kādā kolhozā vienkārša lauku tantiņa esot jautājusi vietējam partijas sekretāram: «Kas izgudrojis komunismu – komunisti vai zinātnieki?»

Pēdējā laikā par ikdienišķu lietu ir kļuvusi «Latvijas Pasta» darbības aprunāšana un kritizēšana.

Decembra pirmā svētdiena ir noteikta kā atceres diena ar ļoti garu nosaukumu: «Pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena».

Novembri saistībā ar notikumiem mūsu valsts vēsturē bieži dēvē par patriotisma mēnesi. 1918. gada 18. novembrī latviešu politiķi spēja uz laiku aizmirst savstarpējās ķildas un vienoties par galveno – neatkarīgas Latvijas valsts proklamēšanu.

Ar jauku laiku, ierastajiem ziedu klēpjiem, atkalredzēšanās prieku, nelielām bailēm pirmklasnieku vidū aizvadīta Zinību diena.

Šajās dienās, kā kurā skolā, ir izlaidumu laiks. Pirmo reizi devīto klašu beidzēji kārtojuši centralizētos eksāmenus. 

Jau nedaudz ilgāk kā gadu masu medijos viena no galvenajām tēmām ir Krievijas karš Ukrainā.

Rītdien, 18. novembrī, atzīmēsim Latvijas simt ceturto dzimšanas dienu. Ja būtu runa par cilvēka mūžu, tad mēs nešauboties teiktu, ka tas ir daudz. Ja runājam par valsti, tad droši vien ne.

Jau vairāk nekā gadu dzīvojam jaunajā Valmieras novadā. Esam pieraduši pie jaunā teritoriālā iedalījuma, pašvaldības institūciju reformām, pārkārtojumiem.

Beidzies salīdzinoši klusais priekšvēlēšanu laiks. Pazudušas politiskās reklāmas masu medijos, autobusu pieturās. Arī mūsu pastkastēs kādu laiku politisko spēku avīzes neredzēsim. 

Klāt 1. septembris. Mūsu sabiedrībā tas saistās ar jauna mācību gada sākumu, Zinību dienu, «portfelīšu svētkiem». Izjūtu gamma šajā dienā visiem iesaistītajiem droši vien ir ļoti dažāda – prieks, neziņa, satraukums, kādam arī bailes.

Šie vārdi no populārās dziesmas kā nekad iepriekš atspoguļo reālo situāciju valstī. Protams, varam cerēt uz globālo sasilšanu un ne tik bargu ziemu.

Vecākā gadagājuma lasītāji, iespējams, kaut nedaudz, atceras 1968. gada notikumus.