Profesionālā izglītība: gan iespējas, gan problēmas
Viņpiektdien Liesma viesojās Cēsu Tehnoloģiju un Dizaina vidusskolā, kurā godam tiek turpinātas kādreiz jau Cēsu 4. arodskolā un vēlāk vēl citus nosaukumus piedzīvojušajā profesionāli tehniskās izglītības mācību iestādē sāktās augstas klases mēbeļu galdnieku gatavošanas tradīcijas. Gids šoreiz ir jauno mēbeļu galdnieku audzinātājs MĀRTIŅŠ JURCIŅŠ, pats savulaik šīs skolas absolvents.
Pats teici, ka par pasniedzēju te strādā jau divpadsmit gadus, tāpēc labprāt dzirdētu tavu viedokli par šodienas profesionālo izglītību, kaut vai konkrēti tavā jomā – kā pedagogam audzinot jaunos mēbeļu galdniekus. Ar kādām problēmām nākas ikdienā saskarties?
Lielākā problēma šodien ir tā, ka, skolā uzņemot audzēkņus un strādājot ar viņiem grupā, ir milzīga atšķirība starp to, kurš ir spējīgāks un var izdarīt un grib izdarīt daudz, un to, kurš ir galīgi nevarīgs vai negribīgs, vai arī viņam viss vienalga, vai viņam vienkārši nesanāk. Jo ir arī bērni, kuriem nesanāk, bet kuri grib. Tai pašā laikā man ir jāiemāca gan vienam, gan otram. Un tā ir šī lielā problēma. Stāvot pie tā bērna, kuram vajag parādīt visu ar pirkstu, zaudētājs ir tas otrs puisis... Savukārt, ja es tiem spējīgākajiem došu vairāk darba, tāpat man būs jāiet pie viņiem, tad atkal nevaru stāvēt pie tā, kuram ir jāstāv blakus. Gan vienā, gan otrā gadījumā tiek apzagts gan viens, gan otrs. Tad nu būtībā sanāk, ka mēs radām tādu viduvējību... Tā ir lieta, ar ko saskaros īpaši pēdējos gados un kas izteikti sākās tajā brīdī, kad beidzās (skolā uzņemšanas) konkursi, kad sākām uzņemt pilnīgi visus. Jo tāpēc, ka nauda seko skolēnam, mums ir jāuzņem visi! Kaut arī jaunietis atnāk pilnīgi bezspējīgs, kaut arī viņu pilnīgi neinteresē tas, kur viņš ir atnācis. Toties tas ir tuvāk pie mājas...
Un viņš būs arī siltumā un paēdis...
Jā, arī tas. Arī – lai viņš neklīst pa ielu, lai ir pie vietas. Bet tai pašā laikā viņu tas absolūti neinteresē.
Kā nupat te darbnīcā redzēju nodarbības laikā, puisim kapuce uz acīm un rokā mobilais telefons. Bet uz galda knapi iesākta krēsliņa sagatavju kaudzīte, kamēr citiem jau viens, pat divi krēsliņi gatavi...
Visi strādā, visi darbojas, bet divi trīs klasē ir tādi, kuriem, kolīdz tu pagriez muguru, tā tūlīt mobilais rokās... Tas ir vēl viens traucēklis. Bet tie jau visbiežāk tiem, kurus neinteresē nekas un kuriem nesanāk. Parasti jau nesanāk tad, ja neinteresē. Ja tev ir interese, ja tu dari, tad tev kādā brīdī sāks sanākt! Es jau arī tā viņiem stāstu: ja būsi atnācis uz praksi un kaut ko darīsi, tad vismaz kaut ko iemācīsies, to minimumu uz četrām ballītēm tu izdarīsi. Es tev ielikšu to minimālo programmu ar karotīti mutē! Bet tajā brīdī, kad es vienam lieku ar to karotīti mutē, cits varbūt varētu jau nezin ko taisīt, varbūt kosmosa kuģi... Viņš tiek apzagts! Viņš gaida pasniedzēju.
VAI BŪS LABI? Otrkursnieks atnesis atrādīt pasniedzējam Mārtiņam Jurciņam savu gandrīz gatavo krēsliņu. Līdz gala vērtējumam vēl kāds laiciņš, taču par jaunekļa prasmēm liecina koka mēbelītes tapšanas tempi – viņa krēsls tik gatavā veidā vienam no pirmajiem grupā.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv