Puse mūža kultūrā

Kas pamudināja izvēlēties kultūras darbinieka profesiju?

Mani uzaudzināja mammas māsa, mācījos Rūjienā, kur nodziedāju skolotājam Ēvaldam Siliņam — lai viņam vieglas smiltis — dziesmu Upe nesa ozoliņu un tiku uzņemta skolā ar mūzikas novirzienu. Biju aktīva dziedātāja, 16 gadu vecumā sāku dziedāt Naukšēnu kapelā. Drīz arī sākās kultūras nama celtniecība, man izteica piedāvājumu, vai nevēlos pievērsties šai jomai, un Naukšēnu kolhozs aizsūtīja mani mācīties. Tā es šeit atgriezos, un tā es šeit uzticīgi kalpoju.

Kā veidojās tie divdesmit pieci un kas bijis spilgtākais šajā kalpošanā — pašas rīkots pasākums vai kāds izcils vieskoncerts?

Naukšēnu kultūras namā sāku strādāt 1987. gadā, līdz pienāca viens brīdis, kad viss bija līdz šleipītei, un tad uz četriem gadiem no kultūras nama aizgāju, bet atkal atgriezos, un nu jau te aizvadīta puse mūža.

Dzīve pierādījusi, ka tad, kad uzstājas vietējie pašdarbnieki, ir vairāk apmeklētāju. Es pieļauju, ka tad, kad uzstājas bērns, atnāk gan tētis un māmiņa, gan vecvecāki utt., bet man, piemēram, sestdien bija jubilejas koncerts, kas lika pabrīnīties — zāle pilna gan! Protams, šeit ir bijuši dažādi mākslinieki, bijuši ārkārtīgi dažādi laiki kultūras namam, kas savos 30 gados piedzīvojis pārpildītas zāles, labus māksliniekus. Jāņem vērā arī tas, ka esam patālu no Rīgas un, jo tālāk brauc, jo dārgāk jāmaksā. Savulaik kultūras namam ir bijis jāskaita kapeiciņas, bet kādreiz, kad kolhozs Naukšēni bija ļoti turīgs, vajadzēja aiziet pie Skujiņa kunga un teikt: mums to vajag! Nu, ja vajag, tad lai ir! Pēc tam, kad mainījās laiki, bija grūtāk, bet tagad no Naukšēnu novada pašvaldības ir milzīgs atbalsts, jo kultūra bez atbalsta nav nekas.

LAIMĪGA. Indra Jirgena ar meitu Kristīni un dēlu Kristiānu. Noras Kārkliņas foto