Raibs un bagāts mūžs
Reizēm gadās, ka interesanti cilvēki ar bagātu mūžu pavisam nejauši nāk pretī uz ielas. Arī šis gadījums no pērnā rudens Burtniekos tieši tāds. Mana sarunu biedrene LAUMA EGLĪTE (RIEKSTIŅA) lēnītiņām nāk, stumjot pa priekšu staigulīti, kurā ērti tirgus somu ielikt un uz kura var piesēst, kad mūsu saruna izvēršas plašāk par sākotnēji domāto.
Nupat uzzināju, ka 27. novembrī Laumas kundzei apritējuši apaļi 80. Bet mūsu saruna bija vēl mirkli pirms...
Vai Burtniekos viss mūžs pavadīts?
Nē, esmu puspasaules izstaigājusi! Burtnieciete gan esmu — man tēva mājas Jaunjērcēni tepat pie upītes, kad brauc uz Valmieru pa Pidriķa ceļu.
Ja īsi pārskrienam jūsu dzīves gājumam...
Mans mūžs ir bijis raibs (smejas)! Kad beidzu septīto klasi Viesturskolā, togad bija Rīgā republikas skolēnu spartakiāde, bet viena no labākajām Valmieras sportistēm bija samežģījusi potīti. Es jau pirms tam biju sporta skolas sacensībās uz Valkas šosejas piedalījusies. Man tēvs bija nopircis jaunu divriteni, vīriešu, lai es varētu brāli uz rorīša sēdināt un uz skolu vest. Un tā nu es jau savās pirmajās sacensībās visām sporta meistarēm ieliku! Pirms tās spartakiādes pēc manis ieradās treneris Augusts Pelcbergs, mēs ar māti tieši bietes ravējām... Protams, aizbraucu traumētās braucējas vietā uz Rīgu. Tur atsevišķais starts, man, protams, atkal ir, kur izvērsties! Atkal pirmā vieta, balvā iedeva albumu koka vākos. Tad, kad 1953. gadā PSRS jaunatnes meistarsacīkstēs Tulā uzvarēju 15 kilometros ar atsevišķu startu, startējot trešajai no beigām, visām ieliku par 7 sekundēm! Maskavā man lika braukt grupas braucienā, nu, tur man kā jaunietei pieaugušo konkurencē grūti gāja... Vēl Simferopolē, Krasnodarā grupas braucienā dabūju trešo vietu, taču braucu tā bailīgi — gar pašu maliņu... Toties krosā es biju spēcīga, jo biju jau no 12 gadu vecuma gājusi pļavā sienu pļaut tēvam līdzās, man bija tāda maza izkaptīte uztaisīta.
JOPROJĀM UZ KĀJĀM! Lauma Eglīte rudenīgajos Burtniekos.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv