Raini meklējot

Kaut kas no paliekošā neapšaubāmi ir piemiņas zīmes un memoriālie muzeji. Pašā jubilejas gadā gan vairākas Raiņa un Aspazijas vietas savu atdzimšanu vēl tikai gaidīja un šovasar beidzot sagaidīja, nesen durvis vēruši divi atjaunoti muzeji galvaspilsētā. Bet kā ir manu jaunu dienu zemē, var braukt lūkot.

Vienvasar staigājot ap Tadenavas veco māju un lūrot tumšajos logos, likās jau, ka te būs tikai aizmirstība. Nupat ar prieku lasu, kā dzejnieka dzimtā vieta pārvērtusies — kā ģimenēm un īpaši bērniem paredzēts, mūsdienīgs, atraktīvs muzejs. Var jau, protams, debatēt par Latvijā pagaidām vēl neierasto koncepciju, bet — vispirms jāredz! Liekas, ka tajā visā varētu būt kaut kas no mazā Žaniņa: bērnišķīga esības prieka, intereses par pasauli, kustības un gaismas.

Randene: ņem sev krūtīs jaunu sirdi!

Otrā Pliekšānu ģimenes ligzda mazā Žaniņa dzīves laikā bija Randenes pusmuiža pie Līksnas, Kalkūnes pagastā Augšzemē. Laba vieta rosīgā un izdarīgā tēva saimniekošanai: toreiz dzīva lielceļa malā, Daugavas kreisajā krastā, netālu no Dinaburgas, tuvu dzelzceļam, — vai uz pašu Rīgu var lauku labumus sūtīt. Kā ritējuši Žaniņa bērnības gadi, varam tikai iztēloties, jo no Randenes ēkām kopš Otrā pasaules kara gandrīz nekas nav palicis, bet vielas fantāzijai gan te, Daugavas krastā stāvot, nudien pietiek. Upes viņā krastā brīnumskaista vītolu audze, ūdeņu plūdums pat vasaras vidū ir varens. Re, tur mazais saimniekdēlēns dipina lejā pa krastu pavasara palus skatīties, plostniekus vērot, viņu dziesmās klausīties un par svešādo valodu brīnīties, pļavā ar vēju rotaļāties un ar puķēm runāties... Daugavas tuvums pārņem. Plašums un klusums visapkārt: pa kādreiz trokšņaino lielceļu rets auto aizpukšķina. Čapajevs un Udarņiks, kā te dēvēti kādreizējie kolhozi, jau sen aizmirstībā, Rainis palicis.

BERĶENELĒ. Šis zvans skanējis vēl Raiņa dzīves laikā. Mārītes Balodes foto