Raudas ķeras uz āķa

RUDENS KOPĀ AR RAUDĀM, — pasmaidīja Valdis Zeņķis, stāvot Salacas krastā un sakot, ka jāliek makšķere malā, jo īstās copes laiks galā. Jāgaida pavasaris, kad upē skries sapali, vimbas, asari. Jāņa Līgata foto

Vietējie, kuru dzīve rit Salacas krastos, stāstīja, ka vasarā bijis pat interesanti vērot un skaitīt, cik laivotāju grupas pie paša Salacas tilta katru rītu tiks palaistas lejup pa upi. Vietējie zināja teikt, ka ļoti daudz. Atpūtnieki stāstījuši, ka ir aktīva dzīvesveida piekritēji un dabas mīļotāji, tāpēc laivā uz ūdens kopā ar ģimeni vai draugiem labprāt pavada daļu atvaļinājuma. Lejup pa Salacu nākamais pieturas punkts bieži esot bijis Staicelē. Vislielākā šļūkšana pa upēm notiekot jūlijā, un, lai arī Salaca nav peldēšanai tīkama upe, cik nu vasara šogad bijusi silta, vietējie to tomēr izmantojuši arī šādai izpriecai. «Dzīvot upes krastā ir greznība, tur jums jāpiekrīt. Ne tikai valmierieši var lepoties ar Gauju, mēs tāpat ar savējo,» smējās seniori, kuri ik dienas vēl cenšas kādu zivi upē noķert, spriežot, ka nav labākas atpūtas un laika par to, kas paiet svaigā gaisā.