Sauc gaismu atpakaļ
Zilākalnā pagājušās nedēļas nogalē svinēja Masļeņicu.
Dzirdot vārdu Masļeņica, latvieši uzreiz saprot, ka tie ir īsti slāvu svētki. Ja nav priekšstata, kā tos svin Krievijā, mazās un ļoti attālās sādžās, lielajās pilsētās, kā līksmo Baltkrievijā un citviet, tad var izmantot vismaz pāris labus avotus, kuri atklāj šo svētku būtību. Bezpersoniskais variants ir informācija internetā, bet daudz interesantākas ir sarunas ar cittautiešiem. Kā klājas krieviem, baltkrieviem? Kā viņi dzīvo, kā strādā, kā svin dzīvi mūspusē?
Saknes tālumā, pamats Zilākalnā
Bija priekšstats, ka slāviskāku pagasta centru par Zilokalnu, kur par visu, kas interesē, cittautiešus tirpināt, neatrast. Taču ciems piedzīvojis un turpina piedzīvot pārmaiņas. Lielai daļai zilkalniešu saknes ir dzītas plašajā kaimiņvalstī, tur palikusi bērnība un vecāku kaps, taču, runājot par svētkiem un ikdienu, krievi pat ar sirmām galvām sprieda, ka latviskojušies. Gados vecajiem latviešu valoda vēl pieklibo, bet jaunie runā skaidrā, gramatiski pareizā valsts valodā, bērnus sūta latviešu skolās un atzīstas, ka svin Ziemassvētkus, Lieldienas, Līgo.
Laura ir latviete, kura jau dažus gadus dzīvo Zilākalnā. Jauna ģimene ar bērniņu, kuri uzskata, ka nav labākas vietas dzīvošanai: lētāk nekā pilsētā, bet Valmiera ar roku aizsniedzama.
«Vai krieviska vide? Tā nesacīšu. Mums te patīk. Zilaiskalns ir pārtapis par Valmieras guļamvagonu,» sprieda Laura, uz pankūku ēšanu un vizināšanos ar zirgu vedot savu un vēl kaimiņu bērnus. Aci uzmetot, daudz jaunu vecāku, jauno māmiņu, daudz todien ielās bija pirmsskolas un skolas vecuma bērnu.
Olga Masļeņicu baudīja, ratiņus šurpu turpu stumdot. Tajos saldi čučēja mazā Evita.
«Zilākalnā uzaugu, skolā gāju Valmierā. Saknēs esmu krieviete, vecāki ir krievi, bet par savu ģimenei jau varu teikt, ka esam latviskojušies. Arī Evitas tētis ir latvietis. Vai kaut ko no krievu tradīcijām gribas saglabāt? Drīzāk jau ne, jo svinam visus latviešu svētkus, runājam latviski. Masļeņica gan Zilākalnā ir katru gadu, to apmeklēju. Jauks pasākums pavasarī,» sacīja Olga, un viņai piekrita Aleksandra. Meitene cepa pankūkas, cienastu, bez kura Masļeņicā neiztikt, bet arī piebilda: «Man ir baltkrievu un latviešu saknes, bet ikdienā noteikti vairāk esmu latviete. Ja ģimenē vēl visi sanāk kopā, radi sabrauc, tad vairāk skan krievu valoda, bet tādu īstu baltkrievu tradīciju ģimenē nav.»
BEZ BRAUKŠANAS ZIRGU PAJŪGĀ Masļeņicā un citos slāvu svētkos neiztikt. Zilākalnā mazos un lielos vizināja Koijote. Ķēvīte kopā ar saimnieci Sarmīti Silgaili bija mērojusi ceļu no Rencēnu «Pupājiem», lai visus iepriecinātu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv