Septiņdesmit reiz septiņi jeb piedošana
Piedošana nav burvju nūjiņa. Ir gribēšana piedot un varēšanas piedošana: mēs gribam piedot, bet nevaram. Tad, kad mēs to varam, kad galva un sirds beidzot spēj vienoties, vēl paliek atmiņas, šīs sāpīgās lietas, kas uzpeld virspusē, kas satrauc un no jauna iekvēlina naidu. Tā ir atmiņas piedošana. Tā nav viegla. Tā prasa daudz laika.
Tā par piedošanu raksta Tims Genārds grāmatā «Stiprāks par naidu.» Tas ir patiess dzīves stāsts par piedošanu tēvam, no kura Tims saņēma visnežēlīgākos sitienus, tā vietā, lai saņemtu mīlestības pilnos vārdus: «Es tevi mīlu!», un par piedošanu mātei, kura savu bērnu trīs gadu vecumā piesējusi pie elektrības staba vientulīga lauku ceļa malā un atstājusi bez atvadu vārdiem, attālinoties garos baltos zābakos. Tās bija Tima vienīgās atmiņas par savu māti un tēvu, kurus viņš dzīvē uzmeklēja, lai pateiktu viņiem: «Es jums piedodu!»
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv