Edijs Kalekaurs

Kaps ir tukšs. Jēzus Kristus ir augšāmcēlies! Viņš ir dzīvs! Cilvēki meklē. Neskaitāmi cilvēki meklē Dievu, bet vai visi nonāk pie tukša kapa? 

Ak, kā gribētos šajos Ziemsvētkos nepieļaut kļūdu! Ak, kā gribētos sajust, pieskarties, piedzīvot, saņemt vairāk par svētku sentimentalitāti! Nonākt līdz šo svētku pašai sirdij, būtībai. Dziļi, dziļi ielūkoties un sastapties ar šo svētku patieso iemeslu.

«Šinī dzīvē ļaudis precē un tiek precēti, bet, kas tiks atrasti par cienīgiem ieiet viņā dzīvē un uzcelties no nāves, ne tie precēs, ne tiks precēti. Un arī mirt tie vairs nevar, jo viņi ir līdzīgi eņģeļiem un ir Dieva bērni, būdami augšāmcelšanās bērni.» Lk.20, 34 – 36

«Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē.» Rom. 6, 4

«Vai Viņš nav namdaris, Marijas dēls un Jēkaba un Jāzepa, un Jūdas, un Sīmaņa brālis, un vai Viņa māsas nav šeit pie mums? Un tie ņēma apgrēcību pie Viņa.» Mk.6, 3

Reformācija bija laiks, kad ļaudis bija apreibuši priekā. Viduslaiku noputējušajos pagrabos tie bija atraduši 1500 gadus senus, piepildītus un pāri plūstošus traukus ar labi nostāvējušos vīnu. Tie no jauna atrada un cēla gaismā Svētajos Rakstos atklāto Evaņģēliju, kas pildīja ļaudis ar Svēto Garu, ka tie gavilēja Dievam par Pestīšanu, ko Viņš bez maksas dāvājis mums, cilvēkiem, kā pravietojis Jesaja: «Visi izslāpušie, nāciet pie ūdens, un, kam nav naudas, nāciet, pērciet un ēdiet! Nāciet, pērciet maizi bez maksas, par velti, arī vīnu un pienu!»

Ir kāda recepte, kas daudziem ir ierakstīta sirds pavārgrāmatā. Tā ir Raižu kūkas recepte ar nelielu ironijas piegaršu. Raižu kūkai nepieciešams ņemt glāzi dzīves grūtību. Pielej klāt vienu pusglāzi negatīvas domāšanas. Maisi, kamēr mīkla līdzinās skābām aizdomām un tev sāk šķist, ka neviens tevi nesaprot, neviens tevi neuzklausa un visa pasaule ir pret tevi. Nekādā gadījumā mīklai nepieliec klāt pozitīvas domāšanas vai uzticēšanās Dievam pilienus. Pielej klāt pāris tējkarotes tādu domu, ka atpūta ir velta laika nosišana. Jauc un jauc šo virumu, kamēr esi noguris un pats sev galīgi apnicis. Tad pielej vienu ēdamkaroti sašutuma par zaudējumiem dzīvē, vēl divas ēdamkarotes pesimisma. Uzlej glāzi neēšanas un bezmiega. Cep šo maisījumu garīgās neieinteresētības krāsnī. Dekorē kūku ar mazvērtības krikumiem. Novieto to vientulības skapī, lai tā tur nobriest. Pirms kūku ēst, uzlej virsū mazticības un skepses glazūru. Nekādā gadījumā iepriekš nesaki pateicības lūgšanu Dievam, bet noteikti izlūdzies piedošanu, ka pats savu dzīvi sev esi sabojājis.

Piedošana nav burvju nūjiņa. Ir gribēšana piedot un varēšanas piedošana: mēs gribam piedot, bet nevaram. Tad, kad mēs to varam, kad galva un sirds beidzot spēj vienoties, vēl paliek atmiņas, šīs sāpīgās lietas, kas uzpeld virspusē, kas satrauc un no jauna iekvēlina naidu. Tā ir atmiņas piedošana. Tā nav viegla. Tā prasa daudz laika.

Tā saka Kunga eņģelis. Šī Ziemsvētku vēsts ir gadsimtiem sena un tomēr katru gadu no jauna. «.. jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs». Tas ir jums, mīļie, kas lasāt un klausāties šodien šajās rindās, jums liels prieks tiek pavēstīts. Prieks.

Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. Lk.2, 10-11