Sešdesmitie

Kuldīga 

Ugāles mežu ceļos gadījās būt arī trakajā dziļo sniegu reizē. Ceļu tīrītāji bija satīrījuši tādus kā tuneļus. Pats ceļš vienas mašīnas platumā, vaļņi gar malām gandrīz līdz autobusa augšai. Toreiz spīdēja saule. Priekšā lielā gabalā pretī peldēja cita autobusa jumta pankūka. Abi apstājās. Kurš pirmais sāks braukt atmuguriski līdz krustojumam? Egles stāvēja ietinušās baltos deķos un smīnēja: nu, nu, nabaga cilvēki! Un tad vienā eglē ielidoja vārna. Sniegs maigiem miltiem saules gaismā novirmoja kā pūdercukurs, un putns mūs uzrunāja: hkrā, khrā, cilvēciņi… Daba mūs bija padarījusi mazus, muļķīgus un ievainojamus, pati palikdama tik apbrīnojami liela.

Un pēc visa šī brīnuma bija jāsāk koncerts Kuldīgā, senā hercoga Jēkaba pilsētā. Pretim senam parkam, no trotuāra uz leju, stāvēja ļoti veca vienstāva koka ēka, tai aiz muguras slavenais «Venēcijas kanāls» – Alekša upīte.

Hermanis Brauns.