Sibīrijā atgriežas sapņos

Māra ir viena no izsūtītajām, kura Mazsalacas novada muzejam atdāvinājusi teju visus dokumentālos pierādījumus par laiku, ko viņa, māsa, mamma, vecaistēvs izdzīvojuši pirms 68 gadiem. Kad svešie vīri ienākuši mājās un likuši posties tālajam ceļam, bijusi Māru diena, kas sakrīt arī ar Māras dzimšanas dienu, un tā lauku torte, kas cepta par godu septiņgadniecei, palikusi aizdurvē, nebaudīta.

Šajā stāstā Māra dalījusies teju ar katru, kurš viņai taujājis atmiņas par bērnību, pārdzīvoto, par Sibīriju.

Vai ir kas tāds, kas palicis nepateikts?

«Es ļoti vēlētos, lai cilvēki dzīvo saticīgi, lai nekrāj un nedala lētu mantu. Sibīrijā mums mantas nebija nekādas. Bija gulta, galda nebija, un nebija, ko ēst,» atcerējās Māra, un asaras lija pār vaigiem. «Paldies Dievam, ka bērni, mazbērni, mazmazbērni to nav piedzīvojuši, un lai tā paliek, taču ir arī ļoti svarīgi, lai viņi izprot, kas ir kas. Viņi ieiet veikalā un dabū visu! Viņiem uztaisa ēst, bet negaršo! Tas man vienmēr nosāp, jo atceros, kā mūsu mammīte reiz bija devusies uz tālo gravu, bija domājusi izdarīt pašnāvību, jo bērni prasīja, bet tur aukstumā nebija ko ēst,» tā Māra un piebilda, ka dzimtai piederošas lietas atdāvinājusi muzejam, lai tomēr jaunie, kam vēsture un latviešu likteņi interesē, var aptaustīt, apskatīt tuvumā to, kas noticis, kas pārdzīvots.

MĀRAS DIENĀ nevajagot zāģēt kokus, tie esot dzīvi, tie raudot aiz sāpēm, pārdomās dalījās skaņkalniete Māra Perse, pārjautājot: cik kokus, cik cilvēkus nocirta toreiz, 1949. gada 25. martā? Jāņa Līgata foto