Sirds atvilkusi atpakaļ

Gunita. Viņa ar bērniem mājās atbraukusi  pirms pāris gadiem, bet Māris palicis un strādā Īrijā.

«Mēs nekad nedomājām, ka paliksim Īrijā pavisam. Vienmēr bija doma atgriezties, bet atlikām, atlikām, līdz bija jāizlemj. Vecākais dēls jau mācījās turienes skolā, arī mazākais tur uzsāka skolas gaitas. Kas tālāk? Ja paliekam ilgāk, tad bērniem būs ļoti sarežģīti iedzīvoties Latvijas izglītības sistēmā. Tāpēc ar bērniem braucu atpakaļ. Man arī pašai kļuva tā kā bail: esmu pieradusi, iedzīvojusies, īru tauta man mīļa, tur daudz paziņu... Man bija jautājums: vai nepienāks brīdis, kad pati negribēšu atgriezties? Tas tomēr nenotika, jo atpakaļ sauca mīļie. Man tētis ir gados, dzīvo Kurzemes pusē. Nevarēju atstāt savu ģimeni, jo man šie kontakti ir ļoti tuvi, svarīgi. Arī  vīram te bija mantots īpašums, vectēvs atstājis. Bija jāuztur, jāsapoš, darāmā ir ļoti daudz, bet vecajā dārzā vēl palikušas tulpes, narcises, daudz maijpuķīšu. Sirds mūs atvilkusi atpakaļ, jo «Dziļstrauti» ir kaut kas pašu. Sava zeme ir un paliek savējā,» stāstīja Gunita un neslēpa, ka, lai arī atgriezusies pavisam un  pēc  ilgas prombūtnes, joprojām dzīvo it kā starp divām valstīm, divām pasaulēm. Īrijā pagājuši gadi, satikti jauki cilvēki, krāta dzīves pieredze.

Mīļi un sirsnīgi

«Vienīgais, kas man tur traucēja, bija klimats: mitrs, vējains, bieži drēgns, retas siltākas dienas. Dzīvojām netālu no Korkas, valsts dienvidu galā.  Taču īru tauta man ir ļoti mīļa,  ļoti sirsnīgi cilvēki, nevaru neviena slikta vārda bilst. Varbūt tādus satiku, nezinu, bet par visiem īriem, kuri gados, kuri izdzīvojuši smagos apstākļos, nabadzībā, varu teikt tikai to labāko. Jaunieši jau izturas mazliet citādāk, nav tādas grūtības jutuši, bet vecie īri ir bezgala atsaucīgi,» tā Gunita, neslēpjot, ka arī valsts atbalsts iedzīvotājiem — saviem un iebraucējiem — ir pārdomātāks. Tur nevienam pat prātā nenākot: ja kaut kas notiks, tad palikšu uz ielas. Tur ģimenes tiekot daudzpusīgāk atbalstītas, daudz vieglāk nekā Latvijā klājoties vecākiem, kam jāaudzina bērni ar īpašām vajadzībām, tāpat tik ļoti nav jācīnās par izdzīvošanu: darbu, ienākumiem, medicīnas pakalpojumu pieejamību.

LATVIJĀ IR TIK DAUDZ GUDRU, STRĀDĪGU CILVĒKU, esam tauta, kurai sen vajadzēja dzīvot daudz labāk. Varbūt latviešiem pašiem sevi augstāk jāvērtē, — pārdomās dalījās Gunita Mežule. Jāņa Līgata foto