Skarbi, bet godīgi

Filmas darbība risinās Valmieras apkārtnē, rādot kādas mežizstrādes brigādes skaudro ikdienu. Pēc seansa, pateicoties par filmai atvēlēto uzmanību, režisors IVARS ZVIEDRIS un montāžas režisore INESE KĻAVA mudināja skatītājus uzdot jautājumus par redzēto.

Kā radās ideja uzņemt šo filmu?

IVARS: — Latvijā ir tā — jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas: vieni saka, ka par daudz izzāģē, citi — ka par maz, bet es teiktu, ka abiem taisnība. Es esmu rūjienietis, māmiņa arī dzīvo Rūjienā, un, ja paskatās no emocionālā rakursa, — šovasar vienu dienu aizbraucām uz mežu un ieraudzījām kailcirti, kur kādreiz tika sēnes lasītas. Tā teikt — ārprāts, visu mežu nozāģē, bet atkal, ja parunā ar meža speciālistiem, viņi saka — koki jau ir pārauguši, vidi cauri, un viss mūsu zaļais zelts iet bojā. Tā kā mēs ar šo te nekādā skaidrībā netikām, mēģinājām izdomāt, kā no tā iziet. Tad radās ideja, ka vajag taisīt filmu par zāģera profesiju. Vienā jaukā dienā satiku otro režisoru Andri Kalnozolu, kas no viena projekta līdz otram bija piepelnījies, kādu laiku strādājot kopā ar zāģeriem, un to lietu zināja. Apmeklējām vairākas brigādes, līdz atradām šo. Filmā zāģeri un mežs ir palicis tikai kā tāda forma, jo filma ir kā torte — vairākiem slāņiem, un katrs droši vien tajā skatās uz ko citu, bet man šķiet, ka mums ar Inesi un filmas galveno varoni Romānu ir izdevies stāsts par Latvijas mazā uzņēmēja likteni, jo tikpat labi varētu taisīt filmu par mazo autoservisu vai celtnieku brigādi.

Vai tie aktieri zāģeri visi ir īsti, un kā viņi diendienā sadzīvoja ar kameru, kas viņiem sekoja?

Tie aktieri ir visīstākie, kādi vien var būt, vienīgi viņiem honorāru nemaksā. Būtībā dokumentālists ir kā psihoterapeits — nu kuru gan interesē tāds Jānis, kas dzīvo Kantorkrogā, bet nu pēkšņi ir atradies viens, kuru interesē, un viņš no aizmugures un priekšas filmē, un Jānis var izsūdzēt savu sāpi. Savukārt es, līdzīgi kā kora diriģents skaņu panāk ar dziedātājiem, ar šiem aktieriem varu izstāstīt savu stāstu, un tā tas mūsu dīls darbojas. Kā tas tiek panākts? — vienkārši divu gadu laikā reizi pa reizei mēs ar Andri ieradāmies tajā mājā, kopā ēdām, mazgājām to plīti, to galdu slaucījām, mežā gājām un gulējām, un visus tos ļembastus pacietām, reizē priecājāmies un bēdājāmies, un pa druskai arī ierāvām ar viņiem, jo bez tā arī nevar, tādā veidā viens pie otra pierodot. Mēs varam cits citu nesaprast, bet, esot kopā divus gadus, tā sinerģija rodas.

IVARS ZVIEDRIS un INESE KĻAVA. Ārijas Romanovskas foto