Skolotājs — mīlestība, sajūtas, gaisma

Un savam skolotājam, varbūt pat vairākiem labajās atmiņās sveicienu sūtīs gandrīz ikviens, tie, kuru ģimenēs aug skolēni un kas vairāk vai mazāk arī ir iesaistīti Skolotāju dienas notikumos.VENERANDA LOGINA, Latgales meitene, šoruden Matīšu pamatskolā iesāka savu 31. skolotājas gadu. Jau 15 gadus viņa ir šīs skolas direktore.Skola nekad nav bijusi vientuļa sala, laiks, tā notikumi, aizspriedumi, sabiedrības vien-aldzība un darba nenovērtējums vienmēr precīzi trāpījis mērķī. Tas aizvaino, tomēr — ar šodienas prātu jūs atkal izvēlētos to pašu ceļu?Esmu apsvērusi arī iespēju darīt ko vieglāku, bet man šķiet, ka es nekur citur nederētu. Sēdošs darbs noteikti nepatiktu, kaut ko ražot arī nē, tāpēc droši vien pie skolas atgrieztos. Man patīk skolā, kur katra diena ir citāda, nav vienmuļības, ir iespēja radoši izpausties, es arī labprāt vadu pasākumus. Arī stundās taču vienmēr gribas izdomāt ko jaunu, divu vienādu stundu taču nekad nav! Man pašai tas nav interesanti. Un vienādu bērnu nav, kā viens gudrais teicis: bērni ir kā puķes, tik krāsaini, dažādi, patiesi. Lielākie jau varbūt kādreiz drusku piemelo, bet mazie, kad pieskrien, samīļo un pasaka, cik tu šodien forša, ir tik īsti, dzīvi. Katrā bērnā, pat lielākajā delverī ir kas labs!Tomēr kopumā viņu paliek arvien mazāk...Kad sāku strādāt, bija ļoti tuvu pie diviem simtiem skolēnu, tagad — zem simta. Graujoši, jā. Mums joprojām nav apvienoto klašu, tomēr bija laiks, kad klasēs bija 24, 20 skolēni. Tagad lielākajā klasē ir 12.Lauku skolās uzsver — esam kā liela ģimene, vieglāk darboties, katru redzam, jūtam, kad vajadzīga palīdzība.Man patiktu strādāt klasē, kurā ir vismaz 20 vai 15 skolēni. Kā ģimene, jā, ir arī mums kādi strīdiņi, bet ikdienu ar asumiem tikpat kā nav. Kādā intervijā dzirdēju šaubas: ko varot bērnam iemācīt lauku skolotāja, kurai kājās kurpes par pieciem eiro... Nu, ārprāts, kas tam cilvēkam galvā vārās... Piekrītu, lauku skolā ir bērni, kuriem tik labi nepadodas kādas mācības, toties ir ķēriens uz ko citu, un katram ir iespēja sevi apliecināt. Mums visa skola dejo, dzied, šogad esam noteikuši, ka nav bērnu, kas nevar padziedāt, viņi sporto, darbojas jaunie ugunsdzēsēji, jaunsargi. Ir, protams, ģimenes, kurās bērna attīstība ne sevišķi interesē, kā saka, jūs esat skolotāji, dariet, ko gribat, bet, par laimi, tādu vecāku nav daudz.Dažādos pētījumos pastiprināti skan viedoklis, ka skolotāji vairāk aizņemti darbā ar tiem, kam mācības nevedas, un sadarbībai ar talantīgajiem neatliek laika.Tā gan nav. Nedrīkst dalīt, ka ar vieniem ir grūtāk strādāt, ar citiem vieglāk. Pūles ir jāiegulda visos. Ir individuālās konsultācijas, un es kā direktore varu arī nedaudz piemaksāt. Kā par gudro prātu attīstīšanu, tā par darbu ar tiem, kam viela jāskaidro vēl un vēl. Mācu matemātiku, brīžiem jūtu, bērnam nekā neveicas ar uzdevumu, bet — pēkšņi redzu: aiziet, un man tas ir tāds prieks! Uzmundrinājumam vienmēr atgādinu, ka nav obligāti dabūt 10 vai 9 balles. Vienmēr būs, kas uz to tieksies, un skolotājs palīdzēs ar padomu, bet būs bērni, kam arī kārtīgs četrinieks ir laba atzīme, un arī par to viņš pelnījis uzslavu. Uzskatu, ka matemātiku var apgūt visi.