Stādām aleju Naukšēnos
Ziemeļvidzeme ir aleju zeme. Te to ir vairāk nekā citviet Latvijā. Ir varenās baronu laikos stādītās alejas, kas patlaban ir pašā, pašā pilnbriedā — liepu, ozolu, lapegļu. Ir alejās un koku rindās arī pa kādai kļavai un osim, bet maz, jo šie koki ir mazāk izturīgi pret laikapstākļiem un visādām kaitēm.
Senie varenie stādus iedēstīja, bet paši jau krāšņumu neredzēja — bija spiesti doties projām, kamēr kociņi vēl knapi pusaugu. Ir mums gar lielajiem ceļiem pēckara laikā stādītās balto bērzu alejas, kā tolaik tika iecerēts — gaišie ceļi uz komunismu. Bērzs aug ātrāk nekā liepas un ozoli, un arī šīs alejas ir pašā pilnbriedā. Mēs varam justies izredzēti, jo baudām to krāšņumu, ko senči mums ir atstājuši.
Interesanti, ka aleju stādīšana vislabāk veikusies stingro valdnieku laikos, kad, kā vara teica, tā arī tika izdarīts. Šodienas demokrātijā alejas maz redz stādām. Tam arī ir savi iemesli, jo daudz ir īpašumu, daudz viedokļu, vienmēr kāds būs pret.
TALCINIEKI. Noras Kārkliņas foto
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv