Staiceles brāļi Valmieras kreklos

Kad pirmo reizi iepazināt šo spēli?

Valts: Ar futbolu sāku nodarboties jau bērnudārzā, nedēļā pāris nodarbības. Bija forši, jo, kamēr citiem pusdienas laikā bija jāguļ, mēs gājām uz futbola treniņiem. Pamatskolā jau nāca nopietnāki treniņi.

Alvis: Man gan futbols bērnudārzā bija pēc visām nodarbībām, ne kā brālim pa dienas vidu.

Tēvs Jānis arī spēlēja futbolu, tad jau jums īsti nebija variantu.

A: Mēs pat visi trīs esam spēlējuši kopā 2. līgā.

V: Futbolā esam jau no sešu gadu vecuma. Gājām skatīties spēles, no sākuma piestrādājām arī par bumbu padevējiem, tā interese arī radās.

Kuri treneri Staicelē jums iemācīja tik prasmīgi spēlēt?

A: Mans treneris bija Jānis Valaņins.

V: Man tas bija Imants Dalka, tad vienu brīdi arī Valaņins. Kad mācījos 9. klasē, tad Staicelē viss gāja uz leju, iespējams, tas bija grūdiens, lai izšķirtos pārnākt uz Valmieru. Tas bija vecums, kad man bija jāizdara izvēle — futbols vai tusiņi. Daudzi mani vienaudži izvēlējās to otro ceļu, no tā sastāva esam palikuši vien kādi trīs, arī Elvis Arnavs. Jā, tad Elvis pirmais pārnāca uz Valmieru, un es viņam pēc gada sekoju. Nospēlēja visi apstākļi par labu Valmierai, tostarp arī mācīšanās iespējas.

Pārnācāt uzreiz uz vienu no labākajām skolām Valmierā — Valmieras Valsts ģimnāziju. Vai abi mācījāties Staicelē labi, citādi jau nemaz netiktu šādā skolā?

V: Lielākā daļa staiceliešu izvēlējās šo skolu. Jā, varu teikt, ka manas atzīmes bija labas. Ģimnāzijā gan cits līmenis, bija stipri nopietnāk jāmācās. To varu teikt arī par lietām ārpus skolas.

A: Arī man bija diezgan labas atzīmes. Ģimnāzijā iestājos ar krietni vairāk punktiem, nekā bija vajadzīgi. Arī visu vidusskolu noturēju šo mācību līmeni.

Vai vidusskolā skolotāji nāca jums pretim ar mācību atvieglošanu kā futbolistiem, kuriem spēles un treniņu aizņem daudz brīvā laika?

A: Tā kā man bija daudz jākavē skola, klases audzinātāja palīdzēja. Pavasarī ar Latvijas izlasi bija jābrauc uz turnīru Maķedonijā, tieši angļu valodas eksāmena laikā — vēlāk to nokārtoju vasarā.

V: Valsts ģimnāzijā gan vairāk cieņā bija basketbols. Manā laikā tieši basketbolistiem bija vislielākās atlaides.

A: Lai gan, kad es mācījos 11. klasē, mēs uzvarējām valsts turnīrā, kas tiek rīkots starp Valsts ģimnāzijām.

V: Jā, arī mēs savulaik uzvarējām šādā turnīrā.

Sanāk, Alvi, ka Valts iemina taku uz Valmieru, un tu viņam sekoji?

A: Tā sanāk. Bija jau arī citas iespējas. Kad bridzu 9. klasi, nāca piedāvājums no Jelgavas trenera. Kaut kā nesanāca turp aizbraukt paskatīties, tā vienīgais drošais variants pa lielam bija Valmiera. Tas arī bija vistuvākais mājām — Staicelei. Arī Valmieras futbola komandā jau daudzus pazinu.

Atceros, arī Uldis Pūcītis (VALMIERA GLASS VIA viceprezidents) jūs jau tajā laikā, tā teikt, lenca.

V: Jā, viņš tad teica: man patīk staiceliešu attieksme. To izpelnījāmies galvenokārt ar treniņu apmeklējumu. Līdz ar mani jau sākās šis vilnis, kad daudzi staicelieši sāka nākt uz Valmieru. Tā arī Uldis visus pie sevis savāca. Katram jau no tāda maza miesta ir mērķis kaut kur augstāk izsisties.

Staiceles Bebri jau arī labu laiku kā spēlēja 1. līgā, turpat, kur valmierieši. Jums Valmieras komanda iespēju ziņā likās vilinošāka?

A: Atceros, kad vienmēr pretī nāca Valmiera, nebija jāmeklē papildus motivācija, gribējās sevi pēc iespējas labāk parādīt.

V: Man gan nesanāca uzspēlēt pret Valmieru, tad vēl Staicele nebija tikusi 1. līgā. Arī tā man bija iespēja uzreiz no 2. līgas ielēkt pirmajā.

Ap vidusskolas laiku jūsu vecuma čaļiem galvās bez futbola bumbām dauzās arī citas intereses, kā tikāt ar tām galā?

A: Bieži bijis tā, ka klasesbiedri kaut ko plānojuši vakarā iesākt, bet tev nākamās dienas spēles dēļ jāpaliek mājās. Varbūt arī ir kāds, kas var notusēt visu nakti un pēc tam braukt uz spēli.

V: Jā, tā bija ierasta prakse. Nereti bija tā, ka no kojām visi aizbrauc uz kādu pasākumu, un tu visā mājā paliec viens. Nereti nākamajā dienā ir pat gandarījums, ka esi izturējis, arī uz laukuma ir vairāk spēka.

Pēc vidusskolas (Alvis to beidza šogad, Valts pirms četriem gadiem) iestājāties augstskolā (Valts to jau absolvēja šovasar).

V: Kad stājos Vidzemes Augstskolā, vēl nebija šīs sadarbības ar futbola klubu — pirmos divus gadus nomācījos par personīgām finansēm. Tad izveidojās šī organizācija Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola, un tika nozīmētas kādas budžeta vietas studiju programmās. Uz to brīdi, šķiet, biju vienīgais, kam pienācās šī budžeta vieta. Četru gadu laikā man nebija neviena parāda, bakalauru uzrakstīju uz astoņi. Lekcijas ar sportu varēju viegli apvienot — mācību grafiks bija diezgan elastīgs, treniņi vakaros.

A: Es savukārt Vidzemes Augstskolā budžeta grupā tiku ar atzīmēm. Ja nu es izkrītu no šīs grupas, tad nostrādās šis sadarbības spilvens.

V: Nevar jau nemaz tā palaisties — šīm futbolistu budžeta vietām ir savi noteikumi, ir jāmācās kā visiem.

Un tu, Alvi, arī mācīsies biznesu kā vecākais brālis?

A: Es ilgi pētīju programmas, un beigās nonācu pie biznesa vadības, kas man likās tuvāka.

Izvēle saprotama, brālis varēs tev iedot savus pierakstus, uzrakstīt bakalauru...

A: Jā, tas arī ir pluss (smejas). Varēšu pakonsultēties.

Apzinīgi mācoties, noteikti zināt, ka futbols kādreiz beigsies.

V: Mums arī ģimenē to vienmēr atgādināja: lai arī kā tev futbolā ies, izglītība vienmēr noderēs. Šādu iespēju — mācības ar futbolu apvienot šeit pat Valmierā — grēks bija neizmantot.

Vai tu, Valt, jau esi atradis kādu darbiņu?

V: Kā reiz šodien (intervija notika 17. augustā — aut.) parakstīju līgumu.

Tas futbolam netraucēs vai otrādi?

V: Domāju, ka nē. Ja treniņš ir septiņos vakarā, tad nevajadzētu būt problēmām.

Galvenais, lai jau šefam patīk futbols?

V: Jā, viņam ļoti patīk. Pats vēl kaut kad spēlējis.

Tev arī, Alvi, pēc augstskolas jāmeklē šāds priekšnieks, lai gan ir skaidrs, ka sekosi Valta pēdām, un varbūt arī strādāsiet vienā kompānijā. Lai gan tu jau esi veicis dažus sānsoļus un atšķirībā no Valta spēlē Latvijas jauniešu izlasēs (nupat pirmo reizi izsaukts arī uz U-21 izlases nometni).

V: Es izraku šo taciņu, bet viņš nāk no aizmugures, rokot to vēl platāku. Lai jau jaunajiem tiek!  Tikai priecājos un vienmēr sekoju brāļa gaitām izlašu spēlēs.

A: Vēl gan neko neesmu sasniedzis, ir kur man augt. Katru dienu ir smagi jātrenējas, tā tikai jāturpina.

Runājot par šo sezonu, — cik grūti ir pārlēkt no 1. līgas dīķa Virslīgas okeānā?

A: Viegli nav. Te ir citi ātrumi, taktikai ir lielāka nozīme.

V: Gribam jau sevi pierādīt katrā spēlē. Ja mēs paliktu 1. līgā un turpinātu visus apspēlēt uz vienas kājas, tad ne mums, ne klubam tas izaugsmei par labu nenāktu. Labāk tad spēlējam pret stiprākiem, gan jau arī tā uzvara reiz atnāks.

Un cik ilgi turpināsiet spēlēt vienā komandā?

V: Jāprasa jaunākajam brālim.

A: Grūti atbildēt uz šo jautājumu, tad jau redzēsim.

ALVIS (no kreisās) AR VALTU kādā no komandas treniņiem siltā jūlija vakarā, klausoties trenera Nikolaja Trubačova norādījumus.