Stāsti par slimnīcu. II
Vairāk nekā piecdesmit gadus anesteziologa reanimatologa darbam Valmierā ir atdevusi ārste ILGA ASTRĪDA MEŽALE. Ar viņu runājot, atkal atgriežamies pie galvenā ārsta Ulda Lauča personības.
Dakter, vai atceraties savu ienākšanu toreizējā Valmieras slimnīcā? Jā, protams. Tas bija 1966. gada janvārī. Biju absolvējusi Rīgas Medicīnas institūtu. Mēs ar Pāvilu abi bijām no Stāmerienas, tikko apprecējušies, man bija terapeita, Pāvilam inženiera mehāniķa izglītība, tāpēc meklējām vietu, kur būtu darbs abiem, un tā izrādījās Valmiera. Vecajā slimnīcā, Bastionā, toreiz vajadzēja anesteziologu. Galvenā ārsta kabinetā — tur, kur tagad laboratorija — pirmoreiz satiku Uldi Lauci. Dakteris teica: esat klāt pēdējā brīdī, pašlaik ir sagatavošanās cikls, lai terapeite varētu strādāt par anesteziologu. Profesors Georgs Andrejevs, kurš tolaik pārraudzīja anestezioloģiju, bija šādu iespēju izveidojis — pēc diviem kontroldarbiem sāktos klātienes mācības Stradiņos. Tā arī notika, un pēc četriem mēnešiem biju pilntiesīga anestezioloģe, man atdeva operāciju zāles atslēgas. Atceros, mana pirmā operācija notika zālē ar skatu uz toreizējo Komjauniešu kalniņu, paskatos pa logu un nodomāju: tur aizgāja viņi, nu arī mana pēdējā stundiņa klāt... Bet viss bija labi, dakteris beigās teica: nu jūs varat strādāt patstāvīgi. Abas brīnišķīgās narkozes māsas Veinberga un Moderniece sākumā mani pamācīja. Mana kuratore bija daktere Rozīte, ķirurģijas nodaļu vadīja Alvils Freimanis. Operēja divās zālēs līdz 1970. gadam, anestezioloģe biju viena.
SVINĪGA kapsulas iemūrēšana poliklīnikas pamatos 1981. gadā. Foto no personiskā arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv