Stāvēt savas tautas vidū
Dažas dienas pirms 1929.gada pavasara palu kulminācijas noslēdzās viena no lielākajām mākslinieka cilvēciskajām traģēdijām Latvijas mākslas vēsturē. Pēc saprāta zaudēšanas un piespiedu ārstēšanās, trešdien, 17.aprīlī agri no rīta Sarkankalna psihiatriskajā slimnīcā no smadzeņu nomira ar spilgtu mākslinieka talantu apveltītais Eduards Brencēns, kura radošais pienesums un idejas ir nozīmīgi lielumi Latvijas mākslas attīstībā. Pirms dažām dienām, kad ļaunā ” slimība pieņēma asu formu” viņu ievietoja slimnīcā.
Gleznotājs, grāmatu ilustrators, scenogrāfs un pedagogs aizgāja negaidīti. Viņa dzīves dramatiski traģiskais iznākums demonstrē paša Eduarda Brencēna iekšējās problēmas. Dienas laikraksti permanenti akcentēja, ka ”traģisku un nelabvēlīgu apstākļu virknējums pārāk ātri pārtrauca Brencēna mūžu, tikai 44 gadu ilgumā”. Māksliniekam aizejot, kolēģi no Rīgas 24.pamatskolas veltīja tam vārdus: ”Saldā sapņu pasaulē sadzīs slimā dvēsele...” Viņa nāve izraisīja šoku un sēras pielūdzēju vidū. Daudzu prātos Eduards Brencēns bija ļoti nozīmīga figūra latviešu mākslā. Mākslinieku apbedīja nākamajā otrdienā, Pāvila baznīcas Matīsa kapos, kur jau bija apglabāta pāragri mirusī sieva. J. Jaunsudrabiņš raksta: ”Pavadīt Edvardu Brencēnu bija ieradušies viņa tuvinieki, tuvākie darba biedri, mākslinieku organizācijas un draugi. Puķes un vaiņagus bija atnesuši arī lauku delegāti no Madonas un Cesvaines vidusskolām, kur nelaiķis pēdējos pāris gadus strādāja. Bet bija jūtams pie šīs apbedīšanas kaut kas aizgrābjošs. Tā bija it kā jaunas, neoficiālas, bet ideālākas Latvijas pilsonība, kas šeit stāvēja ap puķēm pārsegto smilšu kopu.
VALMIERĀ. Eduards Brencēns ar pirmo sievu Martu Valmierā pie Gaujas. Ap 1912. gadu.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv