Suns, kas prot sarkt un smaidīt
Valmieras teātrī, izrādās, ir vairāki aktieri — suņu īpašnieki. MĀRTIŅŠ MEIERS ir viens no viņiem, pie tam iegādājies Latvijā ne tik bieži sastopamas šķirnes suņu meiteni — faraonu suni ar visu skaisto, vienlaikus neparasto vārdu — Nefertiti.
«Sākumā gribēju viņai dot citu vārdu, bet kolēģes par Nefertiti (Senās Ēģiptes faraona Ehnatona skaistās sievas vārds) bija sajūsmā, pie tam padomju laikos ar šādu nosaukumu esot bijušas labas smaržas,» stāsta Mārtiņš. Kāpēc tieši šāda izvēle?Šis suns manā dzīvē nav pirmais. Kad piedzimu, mūs ar kucēnu Ringo gandrīz vienlaikus atveda mājās. Viņš nodzīvoja 12 gadus, var arī teikt, kopā uzaugām. Pēc tam bija vēl viens suns, arī pašam pirms laika bija medību suns. Esmu sapratis, ka man to vajag, ka tā varu atslēgties no teātra. Suns piespiež dzīvi uztvert mierīgāk. Man arī vajadzēja tādu, kas var paciest, ka viņam ilgu laiku mājās jāpaliek vienam. Pirms tam par faraoniem neko nezināju. Meklējot suni, kas man der, izskatīju visu, kas pašlaik Latvijā ir piedāvājumā, izgāju cauri visu suņu šķirņu raksturiem, pildīju visādus testus, un kā piemērotākie man uzrādījās arī faraonu suņi. Sāku pamatīgāk par viņiem interesēties, uzzināju, ka Liepājā ir šīs šķirnes audzētava. Tobrīd tieši bija piedzimuši kucēni, un nolēmu aizbraukt paskatīties, jo šādus suņus nebiju redzējis, vienīgi senajos ēģiptiešu zīmējumos, kur tie tika attēloti uz apbedījumu sienām, vāzēm kā mirušo dievs Anūbiss. Pazīstamas arī faraonu statujas. (Arī mana Nefertiti jeb Titi tā māk nosēsties.) Kad aizbraucu, bija palikušas tikai divas četrus mēnešus vecas meitenes. Varbūt būtu ņēmis puiku, bet biju arī dzirdējis, ka ar meitenēm it kā vieglāk rakstura dēļ. Esmu ceļojis pa Vidusjūras zemēm, pa Kipru, kur pa ielām klejo suņi. Daudzi no viņiem bija ļoti līdzīgi faraoniem. Mani vienmēr fascinējuši suņi, kas pilsētā dzīvo paši savu dzīvi. Man arī vajadzēja gudru suni, un faraoni ir inteliģenti. Viņu īpatnība, starp citu, ir, ka uztraucoties vai priecājoties viņiem sasarkst ausis un purniņš. Titi arī smaida, visbiežāk, kad kasu viņai vēderu. No Liepājas līdz Valmierai garš ceļš. Kā to abi pārcietāt?Nevienam nebiju stāstījis, ka ņemšu suni, jo nezināju, vai tiešām to izdarīšu. Bet visas kārtis tā krita. Atpakaļceļā sunītei stāstīju par sevi, savu dzīvi — lai zina, pie kā brauc. Vienubrīd, sēžot pie stūres, pat likās, ka suņa mašīnā nav.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv