Tādas dienas un naktis neaizmirst
Šonedēļ ir 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres dienas. Vieniem tā ir tikai īsa rindiņa viņu kalendārā, otriem — neizdzēšamas atmiņas. Lai arī pagājuši 27 gadi un tādēļ varbūt jau aizmirsušies kādi vārdi, uzvārdi un fakti, tomēr atmiņu faili, ja vien tos atver, uzjundī to dienu emocijas.
Arī mēs — laikraksta «Liesma» žurnālisti Ināra Ceriņa, Guntis Vīksna un šo rindu autore — agrā 16. janvāra rītā sēdāmies autobusā, lai kopā ar tipogrāfijas «Liesma» darbiniekiem dotos uz barikādēm Rīgā. Latvijas Tautas frontes koordinatori mums bija uzticējuši nomainīt sardzi pie Telegrāfa un telefona centrāles Dzirnavu ielā. Atceros pirmo izjūtu, ieraugot tik labi pazīstamo ielu, pa kuru studiju gados diendienā biju gājusi uz Filoloģijas fakultāti. Tas bija kaut kas sirreāls! Likās, ka atrodamies kādas kara filmas uzņemšanas laukumā: visapkārt smagā tehnika, baļķu, dzelzsbetona un metāla konstrukciju krāvumi, ugunskuri, cilvēku pūļi. Pirmajā brīdī likās — haoss! Tikai, satiekot un dzirdot LTF koordinatorus, sapratām, ka barikāžu aizstāvju izvietojumus un tiem dotie uzdevumi ir saskaņoti, mērķtiecīgi un arī zinoši vadīti.
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv