Tas, ko var darīt tikai latvieši

Todien bija mīlīgs siltums, maigs vējiņš, un jūra viegli un vilinoši plivināja savas smalkās viļņu mežģīnes. Cilvēku tieši tik daudz vai tik maz, lai vasaras atmosfēra būtu idilliska. Bērni bradāja seklumā, pieaugušie mērcējās nedaudz dziļākos ūdeņos. Gar jūras malu kā skatuvi nāca un gāja slaidi un apaļīgi cilvēki, stalti un sašļukuši, jauni un dzīves stipri palietoti, pāros, ģimenēm un pa vienam. Skanēja latviešu un krievu valoda.

Nemanīju, no kuras puses manam soliņam bija pietuvojusies neliela auguma kundzīte ap gadiem septiņdesmit. Sieviete apsēdās man blakus un, itin kā baidītos veltīgi zaudēt laiku, nolika uz soliņa kladi, atvēra to un tūliņ sāka klusām lasīt, velkot ar pirkstu rindiņām līdzi. Klade atgādināja pabiezu grāmatu, kas jau izlasīta pāri pusei. Tajā bija drukāts teksts labi saskatāma izmēra burtiem. Šis tas pasvītrots. Viņa klusām pie sevis lasīja un atkārtoja izlasīto, pilnībā iegrimusi savā nodarbē. Ieklausījos un sapratu, ka kundzīte mācās latviešu valodu. Lai arī ar zināmu akcentu, veicās viņai ļoti raiti, un tas, šķiet, iedvesmoja viņu pašu burtot rindiņu pēc rindiņas. Man gribējās kundzīti uzslavēt par centību un pateikt, ka viņai labi sanāk, bet baidījos iztraucēt brašo mācīšanās tempu.