Dainis Lemešonoks

Varbūt ne man to klājas atgādināt, bet tomēr: patiesam patriotismam bez tā kvēlas izrādīšanas ir vajadzīga arī sāpe par Latviju un apņēmība celt to stiprāku.

Daudz paštaisnāks un agresīvāks (kaut šķiet – kā gan vēl vairāk būtu iespējams...). Klaji pats sevi un savus lišķus apkalpojošs. Sīkmanīgi ļaunatminīgs «zilonis trauku veikalā». Sakodīsim zobus, būsim stipri!

Interesanti, kas īsti slēpjas aiz Vienotības veterāna Jāņa Reira publiskā prātuļojuma, ka varbūt vajadzētu paplašināt valdības koalīciju ar Apvienoto sarakstu? Pieļauju – tikai liekulīga «ēsma āķim».

Šonedēļu arī mūsu infotelpu aizpilda divu bijušo PSRS sastāvdaļu «eiroizvēles»: pagājušajā svētdienā Moldovā notika referendums par integrāciju Eiropas Savienībā; šajā nedēļas nogalē Gruzijas parlamenta vēlēšanas noskaidros, vai arī tā ies šo ceļu. 

Finišam tuvojas tiesas prāva, kurā biedrības Gribu palīdzēt bēgļiem projektu vadītāju Ievu Raubiško apsūdz par nelikumīgas robežas šķērsošanas organizēšanu personu grupai. 

Klimata un vides ministrija (KEM) plāno turpināt programmu, kas dotē elektroauto vai hibrīdauto ar ārēju uzlādi iegādi iedzīvotājiem, īpaši daudzbērnu ģimenēm. To līdz šī gada beigām finansē no Emisiju kvotu izsolīšanas instrumenta (nevis valsts budžeta) līdzekļiem.

Mazskaitlīgais otrdienas protesta pikets Jēkabielā būs devis papildus pārliecību valdībai, ka viss sabiedrības sašutums par tās ķeršanos klāt otrajam pensiju līmenim ir tikai «kaķa lāsti».

Politikā bieži vien «mājieni ar mietu» tiek izteikti maldinoši biklā, pat viegli bailīgā toņkārtā: «Nē, nē, ko jūs, tiešām nepārprotiet mūs – apgalvot, ka varam neatbalstīt budžetu, būtu stipri vien pār­agri!»

Nedaudz sensacionāli – škiet, arī uz rīt gaidāmā premjerpartijas Vienotība kongresa fona – izklausās izglītības un zinātnes ministres apņēmība valsts solītos 30 miljonus tomēr atdot skolotāju algām «vienkārši tāpat».

Valdības centienos «komunicēt» ar sabiedrību (to nomierināt un ieaijāt pilsoniskā snaudā) visai efektīvs līdzeklis ir demonstratīva vēršanās pret lielām algām un lieliem ienākumiem. Kā smejies, lai «bagātie arī raud»! 

Saeimai atsākot darbu, Latvijas jaunā politiskā «sezona» būs grūta un nervoza. Īpaši valdībai un tās veidojošām partijām. Problēmas aug augumā, panākumu nav. 

Valdība beidzot izlēma, ka jau bezgaumīgi ieilgušajai nacionālās lidsabiedrības glābšanas sāgai šausmīgs gals būs labāks par bezgalīgām šausmām.

Drīkstat turēt mani par tukšas panikas cēlāju, bet baidos, ka tagad sākās īstā cīņa par Valmieras lielo vinnestu – igauņu uzņēmuma 700 miljonu vērto koksnes ķīmijas rūpnīcu.

Budžeta veidošanas un nodokļu reformēšanas gaita šonedēļ piedzīvo pamatīgu izbīli, finanšu ministram Arvilam Ašeradenam (JV) kļūstot par «papīra tīģeri».

Atkal sākas sabiedriskā trauksme, kas vienmēr pavada valdību vingrinājumus fiskālās sistēmas reformēšanā. Protams, ne tikai tos pavada, bet, rūgtas pieredzes mācīta, arī apsteidz.

Mūsu politikā šajās nedēļās valdīja atvaļinājumu laiks, un arī Ministru prezidente devās baudīt vasaru. Savukārt Igaunijas jaunā valdība, vēl neko īsti neuzsākusi, jau saērcina sabiedrību.

Pirms 110 gadiem Vācijas karaspēks devās – kā uzskatīja tā pavēlniecība – uzvarošā zibenskarā pret Franciju. Lai apietu ienaidnieka aizsardzību un ātrāk sasniegtu Parīzi, ķeizarvalsts armija 4. augustā iebruka neitrālajā Beļģijā.

Igaunijā šonedēļ darbu sāka jauna valdība reformista Kristena Mihala vadībā. Rodas bažas, ka tās ieceres kalpos par paraugu un attaisnojumu Latvijas fiskālajai politikai.

Pēkšņais valstsvaras entuziasms «dekriminalizēt» (nesodīt par) narkotiku lietošanu ir viegli biedējošs un smagas aizdomas raisošs: Edgar Rinkēvič un Evika Siliņa, jums tiešām patlaban darba kārtībā nav nekā svarīgāka?

Pieļauju, ka no amata šonedēļ atceltais «galvenais ierēdnis» Jānis Citskovskis drīz nožēlos savu lepnības garu. Taču vīrieši, ziniet, ir diezgan jūtelīgas būtnes...