Bijām jau savus trampus aizmirsuši...
Andra Šķēles un Aināra Šlesera pēkšņā atgriešanās mediju intereses fokusā bez visām citām izjūtām rada neveiklību un klusu kaunu. Īpaši «buldozercilvēka» piedāvājums atkal doties politikā.
Andra Šķēles un Aināra Šlesera pēkšņā atgriešanās mediju intereses fokusā bez visām citām izjūtām rada neveiklību un klusu kaunu. Īpaši «buldozercilvēka» piedāvājums atkal doties politikā.
Šī atziņa nupat gan tika uzskatāmāk ilustrēta pavisam nožēlojamā veidā: tieslietu ministrs skaļi sašuta, ka Augstākās tiesas priekšsēdētājs atļaujas publiski vērtēt svarīgus tieslietu procesus.
Līdzšinējā valsts komunikācijas stratēģija par pandēmiju esot sevi izsmēlusi, šonedēļ paziņoja Ministru prezidenta pārstāve. Tulkojot latviski: valdība vairs nezina, kā tai runāt ar tautu. Iespējams, ne tikai par kovidvīrusu.
Nokļūšana «tai pašā kamerā, kur pirms 14 gadiem» (delfi.lv) nav gals, pat pieturpunkts Aivara Lemberga un viņa apkarotāju cīņā. Kļūs arvien interesantāk – varbūt tik ļoti, ka izmisīgi gribēsies dzīvot garlaicīgos laikos.
Nedēļas sākumā tika braši spriests par iespējamu valdības nomaiņu – gan saldu sapņu pārņemtajā opozīcijā, gan pašā koalīcijā. Brīdis šķiet izdevīgs. Taču ko likt vietā?
Vienkārši, uzskatāmi, pārliecinoši: valsts amatpersonu un agrāko prezidentu – cita starpā, godājama vecuma jeb riska grupas cilvēku – publiskā vakcinēšanās ir visveiksmīgākais valdības «piārisms» cīņā pret vīrusu un sabiedrībā iesētiem aizspriedumiem.
Eiropas Savienība – pēc paplašināšanās inerces, jauno dalībvalstu labiekārtošanās un pašapmierinātās pēckrīzes rutīnas – beidzot ir atradusi savu Dižo Mērķi. Mēs jūtamies gatavi sīvai cīņai, lai uzveiktu, iespējams, briesmīgāko no slimībām – vēzi.
Jaunās desmitgades pirmais mēnesis Latvijā, kā man šķiet, tika aizvadīts dominējošā Raimonda Paula 85. jubilejas toņkārtā. Kaut arī tai kalendārā un šodienas aktualitātēs it kā bija spēcīgas konkurentes.
Otrdien ar Latvijas de iure atzīšanas jubileju izskan mūsu valsts simtgades svinības. Diemžēl jārēķinās, ka 26. janvāris tiks sumināts vien Ārlietu ministrijā – tās darbinieku profesionālie svētki! – un citās iestādēs.
Premjera tēvišķs aizrādījums, ka nav īstais laiks diskusijām par grozījumiem Satversmē, tikai uzjunda Nacionālās apvienības entuziasmu sargāt tradicionālo ģimeni no Satversmes tiesas un citiem «liberastiem». Igaunijas notikumi šo dedzību stiprina vēl vairāk.
Ministru prezidents vēl rūgti nožēlos savas reputācijas spēcināšanas centienus, padzenot veselības ministri. Kā parunā teiktu, no Viņķeles bēg, uz Pavļutu krīt – jaunais kabineta loceklis būs cietāks rieksts. Nesakožams.
Vēl tikai Ziemassvētki un dažas dienas «pēcsvētku atpūtai», tad šis gads būs galā. Tāpat arī šī desmitgade un, protams, pirmā divdesmitgade, ko esam nodzīvojuši trešajā gadu tūkstotī.
Sestdien divas konkurējošas – «latviešu» un «krievu» (bijušo ušakoviešu) – politikāņu grupas vēlas Rīgā ar mītiņiem piesaistīt sev Covid-19 noliedzēju simpātijas. Jācer, ka «pilni» būs rīkotājiem izteiktie policijas draudi kontrolēt sanitāro normu striktu ievērošanu.
Nevajadzīgas un teatrālas bija astoņu dienu ilgās debates Saeimā. Koalīcijas «balsošanas mašīna» finanšu ministru nepievīla. Protams, tā nebija «liela brēka, maza vilna»: tika spriests par 10,76 miljardiem eiro!
Dīvainas sagadīšanās dēļ līdz ar Jura Pūces demisiju mazdrusciņ līdzīgs «autoskandāls» piemeklēja arī ziemeļu kaimiņus. Tā centrā nokļuva Igaunijas izglītības un zinātnes ministre Mailisa Repša, kura savu uzvārdu ieguva laulībā ar Rīgas advokātu.
Kārtējais skandāls Igaunijas valdībā atkal mums prognozē, kā Latvijā, kurai līdz 14. Saeimas vēlēšanām paliek mazāk nekā divi gadi, attīstīsies politiskā kultūra. Pareizāk sakot – tās «nekultūra»...
Šodien valdība spriež par ārkārtas situācijas ieviešanu. Ar šo lēmumu ir gluži kā ar ASV prezidenta vēlēšanām – gaidītais rezultāts, kas visiem šķita neizbēgams, kļūst piņķerīgs un neprognozējams.
It kā pavisam parasta biznesa ziņa: kārtējā uzņēmumā ir nomainījušies kārtējie saimnieki. Taču kāpēc man tas raisa satraukumu un aizdomas: kas aiz visa tā slēpjas? Galu galā, tā ir «VALMIERAS stikla šķiedra»...
Vai Eiropas Savienība vajadzības gadījumā tiešām spētu adaptēt Baltkrieviju – tās sabiedrību, ekonomiku – mūsdienu demokrātijā un tirgus ekonomikā? Vai šī valsts un tauta pašas spētu un vispār gribētu veikt dramatisku lēcienu no sev ierastās politiskās un saimnieciskās sistēmas uz kategoriski pretēju?
Jā, cilvēks ir pagalam «jocīgs kukainis»... Eiropas valstu valdības sacenšas pasākumu bardzībā, turot Covid-19 «otro vilni» kaut kādos rāmjos, bet bezprāta drošuļi klaigā: masku nēsāšana apdraud cilvēktiesības!