Viņu skaistākie sapņi reiz sākās laikā, kad daba plaukst ziedos un reibina smaržās. 1967. gada 27. maijā Skaidrīte un Aivars salika kopā katrs savu, un sākās viens kopējais dzīves sapnis — kopā izjust, kā aust jauna diena, kā gluži vienkārši ir jābūt kopā, lai priecātos par visu, kas uzplaukst Mīlestības dārzā.
Lūcijas dzimtā puse ir Ēdole. Tētis kara laikā pazudis, mamma abas māsas audzināja viena un jau no agras bērnības radināja pie darba. Lūcija vasaras brīvlaikos gāja ganos, lai dabūtu brīvpusdienas. Pēc Alsungas vidusskolas Lūcija vēlējusies studēt Rīgā, bet, tā kā vienīgā pelnītāja bija mamma, nolēmusi kopā ar draudzeni doties uz Valmieru, lai iegūtu audējas specialitāti un strādātu stikla šķiedras rūpnīcā.
Mums visiem dienu steigā ir mirkļi, ko gribas apturēt un pie tiem pakavēties. To piedzīvojuši arī mūsu pilsētas Zelta pāri, kas piecdesmit kopdzīves gados sapratuši, ka mīlestība ir gan romantika, gan uzticība un cieņa, gan pašaizliedzība un drošības sajūta, ka viss atkarīgs no mums pašiem.
Šodien stāstām par diviem Zelta pāriem: AIJU UN ANDREJU GRAŠIEM, DZINTRU un VILI SEŅKĀNIEM.
Ja gribi būt laimīgs gadu, iestādi dārzu, bet ja gribi būt laimīgs visu dzīvi, iestādi koku, — tā valmieriešus Laimdotu un Imantu Ruskas varētu raksturot angļu sakāmvārds.
Evalda dzimtā puse ir Balvi, Ruta dzimusi un augusi Gārsenē. Evalda bērnība un skolas gadi paiet, ģimenei jau dzīvojot Valmieras rajonā. Pamatskola — Kauguros un Rubenē, tad katru dienu mērots ceļš uz Valmieras 11 varoņu komjauniešu vidusskolu. Pēc vidusskolas Evalds sācis mācības Rīgas Pārtikas rūpniecības tehnikumā. Tajā laikā pēc šī paša tehnikuma beigšanas Valmieras gaļas kombinātā kā meistare, vēlāk ekonomiste, darbu sākusi Ruta. Un — Evalds praksē nosūtīts uz Valmieras gaļas kombinātu tieši pie jaunās meistarītes.
Balto sniegpulkstenīšu ziedēšana liecina, ka pavasaris klāt. Daba ir pamodusies, mainās mūsu iekšējā enerģija. Visi kļūstam saulaināki, smaidīgāki, možāki.
Tā var teikt par Česlavu un Pēteri Ozoliem.