Visā varam uzticēties
Mums visiem dienu steigā ir mirkļi, ko gribas apturēt un pie tiem pakavēties. To piedzīvojuši arī mūsu pilsētas Zelta pāri, kas piecdesmit kopdzīves gados sapratuši, ka mīlestība ir gan romantika, gan uzticība un cieņa, gan pašaizliedzība un drošības sajūta, ka viss atkarīgs no mums pašiem.
Šodien stāstām par diviem Zelta pāriem: AIJU UN ANDREJU GRAŠIEM, DZINTRU un VILI SEŅKĀNIEM.
Visā varam uzticēties
Aija un Andrejs arvien bijuši rosīgi. Abi ir īsti valmierieši, mācījās Valmieras 11 Varoņu komjauniešu vidusskolas paralēlklasēs. Kādā skolas Jaungada ballē satikās acu skatieni, un dažu mēnešu laikā veidojās draudzība, kas pārauga skaistā un stiprā mīlestībā. Kopā tika skatītas gandrīz visas filmas kinoteātrī “Gaisma”, abiem bija kopīga aizraušanās – basketbols, viņi spēlēja Valmieras basketbola komandu izlasēs.
1962. gadā Aija un Andrejs ar labām un teicamām sekmēm beidza vidusskolu un domāja par gatavošanos iestājeksāmeniem Rīgas Politehniskajā institūtā. Šajā laikā strauji bija sākusies Valmieras Stikla šķiedras rūpnīcas celtniecības darbi. Domājot par rūpnīcas jaunajiem speciālistiem, vidusskolu absolventiem tika piedāvāts studēt dažādās Padomju Savienības augstskolās. Arī viņus negaidīti uzrunāja skolas direktors: iespējams studēt Maskavas Tekstila institūtā. Eksāmeni bija jākārto Rīgā, un pēc ilgām pārdomām, visu rūpīgi izvērtējuši, abi nolēma, ka dosies mācīties uz Maskavu.
Un tā 1962.gada septembrī Aija uzsāka studijas Maskavas Tekstila institūta ķīmijas – tehnoloģijas, Andrejs – tekstilmašīnbūves fakultātē. Ātri vien pierada pie studentu dzīves kopmītnē, lielpilsētas steigas un kņadas, mācībām krievu valodā, kaut gan pēc pirmajām lekcijām šķitis, ka būs jābrauc uz mājām. Mūsu pasniedzēji biji ļoti saprotoši, saka Aija.
MASKAVĀ. Pirms 50 gadiem. No ģimenes arhīva
Pilno versiju par maksu ir iespējams aplūkot adresē www.news.lv